In media res
(1. daļa, 1. nodaļa)
Grāmatas sākumā Edijs Vilerss, kurš nemaz nav viens no galvenajiem personāžiem, pastaigājas pa Ņujorkas ielām. Viņš iedod desmit centus kādam bezpajumtniekam, kurš uzdod viņam noslēpumaino jautājumu: “Kas ir Džons Galts?”–, un visu šo laiku spriež, ka pilsēta mirst:
Mākoņi un debesskrāpju stabi uz to fona kļuva brūni – kā veca eļļas glezna izdziestoša meistardarba krāsās. Garas netīrumu svītras stiepās no to smailēm lejup pa slaidajām, kvēpu saēstajām sienām. Augstu torņa sānā bija desmit stāvus gara plaisa sastinguša zibens formā.
Edijs, nabaga, traģiskais Edijs strādā dzelzceļa kompānijā Taggart Transcontinental. Viņš atgriežas, lai pateiktu priekšniekam kompānijas prezidentam Džeimsam Tagartam, ka ir notikusi vēl viena vilciena avārija Rionorte līnijā. Džeims Tagarts ir viltīgs un izvairīgs, atsakās darīt jebko, lai šo nelaimi labotu, un šķiet vienaldzīgs, kamēr vien nevaino viņu:
“Tas ir aizkustinoši, Edij,” viņš teica. “Tava vēlme kalpot Taggart Transcontinental. Ja neuzmanīsies, pārtapsi par vienu no tiem īstenajiem dzimtcilvēkiem.”
“Tāds nu esmu, Džim.”
Edijs sakauts pamet biroju un pārmij pāris vārdu ar vienu no kompānijas darbiniekiem – Popu Hārperu, kura rakstāmmašīna ir salūzusi un viņš nevar dabūt jaunu. Arī Pops žēlojas par nemitīgo slikto ziņu lavīnu: metro nelaimes gadījumi, tilti, kurus slēdz remontiem, bankrotējoši un darbību pārtraucoši veikali. “Tam nav jēgas, Edij,” viņš saka.
Tātad grāmata sākas bez ievada vai ekspozīcijas, ar jau notiekošu sižetu. Sabiedrība un vispār pasaule sabrūk un iet bojā, un ļaunie sociālisti ir gandrīz guvuši virsroku. Tai nevajadzētu būt problēmai – in media res ir lielisks klasiskās rakstniecības paņēmiens. Taču, kad to izmanto, kādā brīdī jāatgriežas atpakaļ un jāaizpilda šis robs, izskaidrojot notikumus, kas noveda līdz tagadējam stāvoklim. Renda to nekad nedara.
Mums bez kavēšanās tiek pavēstīts, ka kapitālisms šajā pasaulē lēnām mirst, bet kāpēc? Rendas tēli, piemēram, Edijs un vēlāk Dagnija un Henks, acīmredzot to nezina. Bet – kas daudz svarīgāk – arī pati Renda, šķiet, to nezina. Viņa attiecas pret šo sabiedrības pagrimumu kā pret slimību, kas lēnām izplatās, vai mašīnu, kas laika gaitā nolietojas – it kā tas notiktu pats no sevis, bez vajadzības izskaidrot to ar kādiem ārējiem faktoriem. (Tālāk grāmatā mēs uzzinām, ka tāda ir ne tikai Amerika, proti, visas pasaules valstis vienā laikā pārtop par komunistiskām “Tautas republikām”.)
Taču Renda ir pirmā, kas uzstāj – viss, kas notiek, notiek kādu iemeslu dēļ. Sabiedrība aug un attīstās atbilstīgi cilvēku rīcībai. Nav tādas lietas kā “sabiedrība”, kas būtu amorfa, bezapziņas masa ar lēmumiem, aiz kuriem nestāv konkrēti indivīdi. Ir arī ir acīmredzami, ka šī pasaule kādreiz uzskatīja kapitālismu par kaut ko labu. Par to liecina tās lielie debesskrāpji un izšķērdīgie korporatīvie biroji. Kādi notikumi to mainīja? Kas notika, ka cilvēki vairs neciena kapitālismu un brīvo tirgu tā kā iepriekš?
Kad pajautā šādi, var sākt saprast, kāpēc Renda varētu uzskatīt, ka ir bīstami atbildēt vai pārdomāt šo jautājumu. Varbūt tā nav nejaušība, ka viņa pie tā neatgriežas. Taču es to darīšu gan.