Oriģināls

Bīstamā sarkanās gaismas ignorēšana

(1. daļa, 1. nodaļa)

Pirmā no romāna galvenajiem tēliem, ko mēs sastopam, ir Dagnija Tagarta, Taggart Transcontinental viceprezidente, un, kā drīz uzzinām, viņa ir galvenā, kas uztur dzelzceļa darbību. Patiesībā mēs vispirms iepazīstam Dagniju retrospektīvi, lai gan viņa vēl netiek saukta vārdā. Viņa ir nabaga traģiskā Edija Vilersa bērnības draudzene, un viņš viņu atminas šādi:

Viņš iedomājās par kādu vasaras dienu, kad viņam bija desmit gadi. Todien meža izcirtumā vienīgā viņa bērnības tuvā sarunbiedre stāstīja viņam, ko viņi darīšot, kad būs pieauguši… Kad viņam pajautāja, ko viņš vēlētos darīt, viņš nekavējoties atbildēja: “To, kas ir pareizi… Ne tikai to, ko tu teici. Ne tikai biznesu un iztikas pelnīšanu. Tādas lietas kā uzvarēšana kaujās vai cilvēku glābšana no ugunsgrēkiem, vai kāpšana kalnos.” “Kādēļ?” viņa jautāja.

Jāpatur prātā, ka viņa ir viena no šīs grāmatas varonēm, un viņas attieksme ir tā, ko mums paredzēts apbrīnot un censties atdarināt. To droši vien nāksies sev atgādināt atkal un atkal.

Kad satiekam Dagniju pienācīgi, viņa ir nakts vilcienā un atgriežas Ņujorkā no darījumu tikšanās.

Viņas seja bija kā no stūrainām plaknēm, mutes forma bija skaidri izzīmēta, jutekliskās lūpas bija aizvērtas ar nelokāmu precizitāti. Viņa turēja rokas mēteļa kabatās, un stāja bija saspringusi, it kā viņa neciestu nekustīgumu, un nesievišķīga, it kā viņa neapzinātos savu ķermeni un to, ka tas ir sievietes ķermenis.

Mums tiek pavēstīts, ka viņa nav gulējusi divas diennaktis, un tas tiek uztverts kā mazsvarīgs apgrūtinājums; Rendas varoņi tādas lietas uztver kā kaitinošus traucēkļus, kas novērš no viņu patiesās mīlestības, tas ir, laika pavadīšanas birojā. Bet kas viņu patiešām apgrūtina: kad viņa uz brīdi iesnaužas, un pamostoties atklāj, ka vilciens ir novirzīts pa rezerves sliedēm un jau stundu iestrēdzis stāv pie sarkanās gaismas, gaidot atļauju doties tālāk. Dagnija pielec kājās un skrien uz lokomotīvi, kur norāj vilciena ekipāžu par to, ka tā klausa veselā saprāta un piesardzības balsij:

“Šī ir “Tagartu komēta”,” viņa sacīja. ““Komēta” nekad nav kavējusi.”

“Vienīgā visā valstī, kas nav kavējusi,” atbildēja inženieris.

“Vienmēr pienāk pirmā reize,” piebilda kurinātājs.

Ekipāža tāpat kā Dagnija pieļauj, ka gaismas signāls ir salūzis un nenomainīsies, taču viņi nolemj sagaidīt, līdz viņiem tiek dota atļauja turpināt ceļu. Teksts dod mājienu par acīmredzamo faktu, ka sarkanās gaismas ignorēšana var būt bīstama, taču daudz vairāk norāda uz to, ka viņi ievēro noteikumus, lai izvairītos tikt apvainoti:

“Kundze, es negrasos riskēt ar savu galvu,” viņš teica.

“Viņš ar to domā,” teica kurinātājs, “ka mūsu darbs ir gaidīt pavēles.”

“Jūsu darbs ir likt šim vilcienam kustēties.”

“Ne tad, ja deg sarkanā gaisma. Ja tā liek apstāties, mēs apstājamies.”

“Sarkanā gaisma nozīmē briesmas, kundze,” teica pasažieris.

“Mēs neriskēsim,” teica inženieris. “Lai arī kurš būtu atbildīgs, viņš uzvels vainu mums, ja mēs sāksim braukt. Tāpēc mēs nekustamies, līdz kāds mums nedos šādu komandu.”

Neesmu dzelzceļa inženieris, taču man šķiet, ka ekipāžai ir taisnība. Lai gan romānā viņi ir attēloti kā gļēvi un nesaprātīgi, uzskatu, ka labam vilciena vadītājam vajadzētu tā rīkoties. Ja dzelzceļa signāls liek apstāties, pat bez acīmredzama iemesla, vai tā izklausās pēc labas domas nospriest, ka tas ir salūdzis, un to ignorēt?

Sarkanajai gaismai varētu būt daudz pamatotu iemeslu, pat ja tā deg jau stundu. Varbūt tālāk ir bojātas sliedes, ko tumsā gandrīz nevarētu pamanīt, vai arī ir iestrēgusi pārmija, kas būtu novirzījusi vilcienu strupceļā vai uz nepabeigtu sliežu posmu. Pie dučiem nāvējošu vilcienu sadursmju vai noiešanu no sliedēm vainīgas ir bijušas vilcienu ekipāžas, kas nepamanīja vai ignorēja sarkanās gaismas signālu, ieskaitot vienu no drausmīgākajām nesenā pagātnē, frontālu divu vilcienu sadursmi Losandželosā 2008. gadā, kā rezultātā 25 cilvēki gāja bojā un desmitiem guva nopietnus savainojumus.

Galu galā Dagnija atklāj, kas viņa ir, un izmanto savu amatu, lai liktu vilcienam doties tālāk par spīti sarkanajai gaismai. Tā kā runa ir par Atlas Shrugged, kurā galvenie tēli nekad nekļūdās, mums nav paredzēts uztvert šo kā pārdrošu un bīstamu lēmumu. Mums ir jāapbrīno viņa par viņas drosmīgo un bezbailīgo izlēmīgumu, kamēr visi citi stāv apkārt un bezpalīdzīgi lauza rokas. Tā ir, kā tekstā minēts, “spēcīgā, uzmundrinošā bauda rīkoties”.

Par ko tas patiesībā liecina? Par to, ka Rendas romāna pasaulē iejaucas autore, plānojot notikumus tā, lai viņas dedzīgajiem kapitālistiem vienmēr būtu taisnība, pat ja viņu lēmumiem realitātē ātri vien būtu postošas sekas. (Vai varat iztēloties avīžu virsrakstus? “22 cilvēki gājuši bojā vilcienu sadursmē, ko izraisīja dzelzceļa kompānijas vadītājas nevēlēšanās nokavēt tikšanos”?) Tā kā daudziem cilvēkiem Atlas Shrugged ir kā rokasgrāmata, kura vēsta, kā viņiem vajadzētu rīkoties realitātē, šīs grāmatas kaitīgums ir nepārprotams.