Intelektuālais īpašums
(1. daļa, 1. nodaļa)
Atrisinājusi savu nelielo dzelzceļa problēmu, Dagnija atgriežas Ņujorkā, lai ziņotu brālim Džimam par brūkošo Rionortes līniju. Viņa piedāvā to rekonstruēt – pag, tā nav taisnība. Viņa jau ir devusi rīkojumu to rekonstruēt, ne ar vienu nekonsultējoties. Turklāt viņa ir lauzusi līgumu ar Džima iemīļotāko piegādātāju – Orena Boila Associated Steel, tāpēc ka viņš nekad nepilda savus solījumus, un ir noslēgusi līgumu ar konkurentu Rearden Steel, kas prasa mazāku maksu un vienmēr izpilda pasūtījumus laicīgi.
“Ja mēs pasūtām Rerdenam tik lielu daudzumu tērauda sliežu…”
“Tās nebūs no tērauda. Tās būs no Rerdena metāla.”
Viņa vienmēr bija vairījusies no personīgām reakcijām, taču, kad ieraudzīja Tagarta sejas izteiksmi, bija spiesta pārkāpt savu noteikumu. Viņa pēkšņi iesmējās.
Rerdena metāls bija jauns sakausējums, ko Rerdens bija izstrādājis pēc desmit eksperimentu gadiem. Viņš to nesen bija sācis piedāvāt tirgū. Viņam nebija neviena pasūtījuma un neviena pircēja.
Džims uz lēmumiem, kas pieņemti bez viņa ziņas, reaģē dusmīgi, taču, kad Dagnija ierosina tos atcelt, ja viņš tā vēlas, viņš atsakās. Kā Džefs komentēja pie iepriekšējā ieraksta, tā ir viena no nozīmīgākajām grāmatas tēmām: tikai Rendas varoņi uzņemas atbildību un liek lietām notikt, kamēr sliktie tēli izvairās no atbildības (lai gan viņi apgalvo, ka augstu vērtē tādas lietas kā sabiedriskais labums) un nekad netiek vainoti.
Saskaņā ar Džimu, “labākās metalurģiju pārstāvošās iestādes” šaubās par Rerdena metālu, taču Dagnija to ignorē. Viņa saka: “Es nelūdzu viedokli,” un ka ir izvēlējusies (atcerieties, izvēlējusies pilnībā pārbūvēt svarīgu transkontinentālo dzelzceļa līniju, izmantojot jaunu, nepārbaudītu sakausējumu), balstoties tikai uz saviem spriedumiem, nemeklējot padomu no malas un ne ar vienu nekonsultējoties.
Jā, es neesmu eksperts, taču man nešķiet, ka lielai korporācijai tā būtu jādarbojas. Viena lieta ir, kad Dagnija pavēl vilciena ekipāžai ignorēt sarkano gaismu, pamatojot to ar savu viedokli, bet šis ir nozīmīgs daudzu miljonu biznesa lēmums, kas itin viegli var izšķirt kompānijas nākotni. Vai nevajadzētu, nez, izstrādāt tehniski ekonomisko pamatojumu? Pilotprojektu? Izmēģinājuma braucienu poligonā, pirms apņemties izmantot šo jauno metālu, lai būvētu tūkstošiem jūdžu garu dzelzceļu caur Klinšu kalniem? Bet nē.
Šī izkropļotā ideja par to, kā jādarbojas biznesam, nāk no Rendas uzskata par hiperindividuālismu, saskaņā ar ko daži kapitālistiski pārcilvēki kā visa pirmcēloņi uztur visu civilizāciju. Tā kā Renda ir autore, viņa var veidot notikumus tā, ka šie plāni vienmēr ir veiksmīgi. Realitātē, kad uzņēmumu vadītāji, kaprīžu vadīti, pieņem neparastus biznesa lēmumus, tie bieži vien pilnībā izgāžas. Piemēram, Netflix izpilddirektors Rīds Hastings nāca klajā ar ideju sadalīt kompāniju divās daļās, kamēr pats mērcējās burbuļvannā, un bija spiests to atsaukt investoru dusmu dēļ. (Atdalīto kompāniju viņš plānoja saukt par Qwikster – tas bija kāda Twitter lietotāja vārds, kura profila attēlā bija redzama marihuānu smēķējoša komēdijlelle, un daudzi novērotāji to uzskatīja par liecību, ka šis plāns nav diez ko labi izstrādāts.)
Un runa bija tikai par DVD nomas servisu, kamēr te runa ir par dzelzceļa līniju, no kuras ir atkarīga pasažieru un ekipāžas dzīvība un drošība. Džima skepse man šķiet vairāk nekā pamatota:
“Tad ko tu vispār zini par Rerdena metālu?”
“To, ka tā ir vislabākā prece, kāda jelkad parādījusies pārdošanā (..) tas ir izturīgāks par tēraudu, lētāks par tēraudu un noturēsies ilgāk par jebkuru metāla gabalu šajā pasaulē.”
“Bet kas to saka?”
“Džim, es studēju inženieriju koledžā. Kad es redzu lietas, es zinu, par ko ir runa.”
“Ko tu redzēji?”
“Rerdena formulu un testus, ko viņš man parādīja.”
Šī saruna mani izbrīnīja. Vai tiešām Dagnija redzēja Rerdena formulu? Viņš ieguldīja desmit darba gadus, lai izgudrotu revolucionāru, jaunu sakausējumu, un pirmā lieta, ko viņš dara, ir šī slepenā izgudrojuma atklāšana pirmajam, kas pavaicā?
Labi, es pieņemu, ka tas droši vien bija neizbēgami. Galu galā labi aprīkota industriālā laboratorija varēja nopirkt nedaudz Rerdena metāla un paši izpētīt, no kā tas ir pagatavots, tāpēc nav jēgas censties šo formulu turēt slepenībā. Bet tas noved pie interesanta jautājuma: kā Rendas ideālajā libertāriešu pasaulē darbojas ideja par intelektuālo īpašumu?
Mēs zinām, ka Aina Renda atbalstīja patentus un autortiesības, kaut vai tāpēc, ka tālāk grāmatā ideja par to piespiedu atņemšanu industriālistiem ir svarīga sižeta daļa. Bet tajā pašā laikā viņa atkārto, ka vienīgā pareizā valdības loma ir cilvēku pasargāšana no noziegumiem un brīvprātīgu līgumu ievērošanas nodrošināšana (to teicis arī Penns Džilets). Jebkas cits nozīmē spēka pielietošanu pret nevainīgiem cilvēkiem un tātad ir nepieļaujama varas pielietošana.
Taču šeit atklājas nopietna pretruna, kuru Renda tā arī neatrisina. Ideja par patentu nozīmē – ja es izgudroju ko tādu, ko kāds cits jau ir realizējis, pat ja izgudroju to neatkarīgi, valdība (jeb, kā viņa varētu teikt, “vīri ar ieročiem”) klauvēs pie manām durvīm un neļaus man to izgatavot un pārdot. Tā ir valdības varas izmantošana, lai ierobežotu indivīda tiesības, un ļoti pārkāpj privātumu! (Tas nav tikai mans viedoklis: citi libertāriešu autori apgalvo, gluži pretēji Rendas uzskatiem, ka intelektuālais īpašums ir neattaisnojama ideja un to vajadzētu likvidēt.)
Protams, pastāv būtisks arguments par labu patentu esamībai – tie sniedz cilvēkiem stimulu izgudrot jaunas lietas, un tas ierosina visai sabiedrībai noderīgu radošumu. Būt par izgudrotāju nav īpaši motivējoši, ja gandrīz jebkurš var nozagt tavu ideju un gūt no tās peļņu. Taču šim argumentam par kolektīvo labumu nebūtu jābūt pieejamam tiem, kas tic indivīda tiesību pārākumam pār visu citu.