Oriģināls

Sliktākais priekšnieks pasaulē

(1. daļa, 2. nodaļa)

Ir vēla nakts, kad pirmās izkausētās metāla porcijas liešana ir pabeigta un Henks Rerdens dodas mājup no savas rūpnīcas un grimst atmiņās. Viņš pārdomā savu pagātni un virzīšanos augšup par karjeras kāpnēm – un tas sniedz mums retu iespēju ielūkoties tajā, ko Renda īpaši neapspriež, proti, viņas idejas par to, kā būtu jāvada bizness.

Varētu nodomāt, ka šis ir dīvains apgalvojums, tāpēc ka šī ir grāmata par kapitālismu, taču tā ir taisnība. Renda nevelta pārāk daudz laika, lai kavētos pie tā, ko tieši viņas personāži dara pie saviem galdiem ikdienā; daudz svarīgāk viņai ir pateikt mums, ka viņi ir drošsirdīgi un izlēmīgi, un atkal drošsirdīgi, nevis parādīt, kādus drošsirdīgus un izšķirīgus lēmumus viņi patiesībā pieņem. Vienīgie biznesa lēmumi, par kuriem viņa patiešām stāsta, ir lieli, riskanti pasākumi, par kuriem izlaupītāji noelšas: “Tas nav iespējams!” –, lai viņas varoņi varētu tos pazemot, apliecinot, cik ļoti viņi ir pārāki par visiem citiem itin visā.

Bet, kā teicu, mani interesē ikdienas lēmumi, mazsvarīgās detaļas. Kā būtu realitātē strādāt pie kāda no Rendas varoņiem – korporatīvajiem titāniem?

Henks sniedz tajā ieskatu, atcerēdamies savu pirmo dienu darbā. Un šī atmiņa liek žoklim atkārties:

Viņš atcerējās dienu, kad stāvēja uz klints malas un juta, kā sviedru tērcīte tek no deniņiem lejup pa kaklu. Viņam bija četrpadsmit gadu un tā bija viņa pirmā darba diena Minesotas dzelzs raktuvēs. Viņš centās iemācīties elpot, ignorējot dedzinošās sāpes krūškurvī. Viņš piecēlās, sevi lamādams, jo bija izlēmis, ka viņš nebūs noguris. Pēc brīža viņš atgriezās pie sava uzdevuma; viņš bija izlēmis, ka sāpes nav pamatots iemesls, lai apstātos.

Jāatzīst, es nezinu daudz par dzelzs raktuvēm, taču tas nešķiet kā darbs, ko tu vari darīt dažas stundas nedēļā pēc skolas, tāpēc varu droši pieņemt, ka Henks pameta mācības 14 gadu vecumā, lai dotos strādāt raktuvēs. Grāmatā nav paskaidrots, kāda veida darbu viņš veic, taču, ja tas liek taviem sviedriem tecēt un izraisa dedzinošas sāpes, tas noteikti nav darbs ar papīriem. Tātad mums šeit ir pusaudzis, kurš pametis skolu un ir nodarbināts bīstamā, nogurdinošā, fiziskā darbā. Rendai tas nešķiet ievērības vērts.

Taču nu Henks ir priekšnieks un, jādomā, vada biznesu, balstoties uz šiem pašiem principiem. Tātad kā varētu būt strādāt pie viņa? Viņš nesaredz neko nosodāmu tajā, ka 14 gadus veci pusaudži strādā pilnu darba laiku (cik daudzi no viņiem ir nodarbināti viņa raktuvēs un lietuvēs?), un, tā kā viņš nedomā, ka fiziskas sāpes vai nogurums ir pamatoti iemesli pārtraukt darbu, es minu, ka viņš nepiedāvā apmaksātas brīvdienas vai slimības lapu. Domāju, tas padara Henku par klasisku “priekšnieku no elles”. Un noslēgumā – re, kāda ir viņa dzīves filozofija:

Cilvēki, viņš nodomāja, bija tikpat izslāpuši pēc prieka, kā viņš vienmēr bija bijis – pēc īslaicīgas atbrīvošanās no tās pelēkās ciešanu masas, kas šķita tik neizskaidrojama un nevajadzīga. Viņš nekad nebija spējis saprast, kāpēc cilvēkiem būtu jābūt nelaimīgiem.

Jā, priekšnieks, kas nesaskata neko nepareizu strādāšanā, kamēr ciet mokošas sāpes, nespēj saprast, kāpēc cilvēkiem būtu jābūt nelaimīgiem!

Šī ir diskusija, kurai reālā dzīvē ir sekas. Tā ir svarīga ķirurgiem, pilotiem, tālbraucējiem un jebkura darba veicējam, kuram vajadzīgs kaut neliels modrības līmenis (paredzamā kārtā autokravas pārvadājumu industrija sūdz tiesā Obamas administrāciju, tāpēc ka tā ir izdevusi likumu, kas samazina autovadītāju maksimālās nedēļas stundas un paredz periodiskus atpūtas brīžus, un noguruši piloti ir izraisījuši nāvējošas lidmašīnu avārijas).

Tas ir svarīgi restorāniem un citur, kur ir būtiska darbinieku veselība: Ņujorkā likumprojekts, kas paredzēja minimālo apmaksāto slimības dienu skaitu, kļuva par politisku sprādzienu, kas draudēja novirzīt nepareizā virzienā pilsētas domes spīkeres Kristīnes Kvinnas mēra vēlēšanu kampaņu. Tas ir svarīgi vecākiem, kuriem var dažreiz nākties paņemt brīvdienas, lai rūpētos par saslimušu bērnu. Un tas ir svarīgi visai ekonomikai kopumā, jo tiek lēsts, ka gadījumi, kad cilvēki ierodas darbā saslimuši un aplipina kolēģus, izmaksā vairāk nekā 180 miljardus dolāru gadā.

Valdības nolūks ir aizsargāt tās pilsoņus – pat Renda to atzīst turpmākajās nodaļās, kurās viņa raksta par armiju un policijas nepieciešamību. Bet, ja jau tu to reiz pieņem, kā tu vari attaisnot apgalvojumu, ka būtiski ir tikai ārēji draudi? Pastāv tikpat labi iemesli, lai ieviestu darba apstākļu pamatnoteikumus, kas mazinātu risku, ka darbinieki (vai nevainīgi cilvēki) darbā tiek ievainoti vai pat iet bojā. Bez šaubām, pastāv reālās pasaules Henki Rerdeni, kuri cīnās pret šādiem noteikumiem, lai nedaudz palielinātu savu peļņu (lūk, viens no Sietlas), baurojot par to, kā piecu dienu darba nedēļa vai ikgadēja apmaksāta slimības lapa veicina nonākšanu komunistu diktatūrā un ka viņu slinkajiem darbiniekiem jāatgriežas pie darba un jāpārstāj čīkstēt par saviem sāpošajiem ceļiem, izslīdējušajiem mugurkaula diskiem un karpālā kanāla sindromu. Taču tikai romāns Atlas Shrugged māca, ka šāda uzvedība ir drosmīga varoņa cildena pretošanās, nevis cietsirdīgs savtīgums, kāds tas ir īstenībā.