Korporatīvā labdarība
(1. daļa, 2. nodaļa)
Vēlos pateikt vēl vienu lietu par Henku Rerdenu, un pēc tam mēs pāriesim uz nākamo ainu. Henka brālis Filips lūdz viņam ziedot naudu labdarības organizācijai, kurā viņš strādā, – grupai ar nosaukumu “Globālā progresa draugi”:
Rerdens nekad nebija spējis atcerēties nedz daudzās organizācijas, kurās Filips bija iesaistījies nedz arī gūt skaidru priekšstatu par to aktivitātēm. Viņš bija dzirdējis, ka Filips kaut ko neskaidri stāsta par šo pēdējos sešus mēnešus. Šķiet, tā bija veltīta kaut kādām bezmaksas psiholoģijas lekcijām, tautas mūzikai un kooperatīvai lauksaimniecībai. Rerdens izjuta nicinājumu pret tāda veida grupām un neredzēja iemeslu, kādēļ iedziļināties to darbībā.
Jē! Saņemiet jūs, netīrie hipiji!
Renda spēlē divkosīgu spēli: viņa raksturo Filipa labdarības organizāciju tā, lai tā šķistu pēc iespējas bezjēdzīgāka un neefektīvāka – lai Henka nicinājums pret to šķistu pamatots. Taču realitātē nebūtu svarīgi, ko šī organizācija dara, jo viņa vienalga neatbalstītu ziedošanu tai. Kad viņa piemin “tāda veida grupas”, ko viņas varoņi nicina, viņa nevis vēršas pret sliktām labdarības organizācijām, bet gan pret visām.
To pieprasa melnbaltā objektīvistu ideoloģija. Rendas skatījumā ir tikai divu veidu cilvēki: varonīgie, pašpaļāvīgie kapitālisti, kuriem nevajag nekādu labdarību, un slinkie, nevērtīgie diedelnieki, kas to nav pelnījuši. Tātad nav iemesla palīdzēt cilvēkiem. Tev ir jārūpējas tikai par sevi, bet pārējiem jāiztiek ar to, kas nu viņiem ir. Ja viņi cieš badu vai zaudē pajumti, vai nomirst no slimības, kuru viņi nevar atļauties ārstēt, jo sliktāk viņiem. (Kā esmu iepriekš rakstījis, vienīgais Rendas skaidrojums par nabadzīgo un trūcīgo cilvēku likteni objektīvistu sabiedrībā ir: “Ja tu vēlēsies viņiem palīdzēt, tevi neatturēs.”)
Lai vēl vairāk ilustrētu savus uzskatus par labdarību, Renda izgudro ainu, kurā Henks izlemj – tikai šo vienu reizi – iepriecināt brāli un piekrīt iedot viņam desmit tūkstošus dolāru:
Filips uz viņu neizteiksmīgi noraudzījās – tas nebija nedz pārsteigums, nedz labpatika, tas bija tikai tukšs blāvu acu skatiens.
“Ak,” teica Filips un tad piebilda: “Mēs to ļoti novērtēsim.” Viņa balsī nebija nekādu emociju, pat ne vienkāršas mantkārības.
Šis dīvainais apraksts, šķiet, norāda – ja tikai Filips būtu rīkojies personīgas mantkārības vārdā, viņa motivācija būtu saprotama un pieņemama. Taču ideja par naudas vākšanu ar mērķi palīdzēt citiem, pat ja no tā negūsti tiešu labumu, Rendai ir kā neizprotamas šausmas. Un turpinājumā viņa apstiprina, ka ir domājusi tieši to:
“Tev patiesībā nerūp palīdzēt trūcīgajiem, vai ne?” - Filips vaicāja, un Rerdens dzirdēja, nespēdams tam noticēt, viņa balss tonī pārmetumu.
“Nē, Fil, man tas galīgi nerūp. Es tikai vēlējos iepriecināt tevi.”
“Bet šī nauda nav man. Es to nevācu personīgiem mērķiem. Man šajā situācijā nav savtīgu interešu.”
(..) Rerdens aizgriezās. Viņš sajuta pēkšņu riebumu – ne tāpēc, ka vārdi bija liekulīgi, bet tāpēc, ka tie bija patiesi; Filips tā tiešām domāja.
Ievēro: riebumu. Rērdens pret sievu un ģimeni izjūt vienīgi vienaldzību, taču galīgi necieš ideju par pašaizliedzīgu palīdzēšanu citiem.
Atkal – tās ir Rendas melnbaltā, gandrīz maniheismiskā pasaules uzskata sekas. Viņas varoņiem ne tikai nav nepieciešamas labdarība, viņi turklāt riebumā novēršas no šādas idejas un nekad, nekādos apstākļos to nepieņemtu. Tātad jāsecina, ka vienīgie cilvēki, kas pieņemtu labdarību, ir sliktie tēli, ļaunie diedelnieki, kuri ar prieku izmantotu citu cilvēku smago darbu.
Patiesībā tā ir būtiska tēma šajā romānā - vienīgais reālais Rendas pārcilvēcisko varoņu trūkums ir tāds, ka viņi vēlās turpināt strādāt un ražot netaisnīgā sistēmā, tērējot enerģiju, lai uzturētu nevērtīgus parazītus, kuru eksistenci šī sistēma nodrošina. (Līdz romāna beigām viņi iemācās tā vairs nedarīt.) Tas ir vēl viens veids, kā pateikt, ka vienīgais viņas cietsirdīgo miljonāru biznesa vadītāju trūkums ir tāds, ka viņi ir pārāk jauki.
Tam visam būtu vismaz kaut kāds pamatojums, ja pasaulē valdītu perfekta meritokrātija, kurā ikviena cilvēka panākumi dzīvē – cik daudz bagātības viņiem pieder un cik lieli ir viņu panākumi – būtu tiešā un pilnībā izsekojamā veidā saistīti ar viņu individuālajām pūlēm un talantu. Šis ir tik gigantisks pieņēmums, ka Renda nekad nepieķer sevi to izmantojam. Turklāt tas ir pieņēmums, kas tikpat acīmredzami ir pilnībā aplams.
Pasaule nav perfekta meritokrātija, gluži pretēji: tam, kad un kur cilvēki piedzimst un kādos apstākļos, ir ļoti liela nozīme. Ja es piedzimstu noplicinātā graustu rajonā jaunattīstības valstī, manas iespējas gūt panākumus ir daudz, daudz mazākas nekā piedzimstot ASV bagātu vecāku ģimenē, neatkarīgi no man piemītošā talanta vai potenciāla. Pat turīgajā kapitālistu Amerikā ādas krāsai un šķirai ir ārkārtīgi liela ietekme uz cilvēka sociālo mobilitāti.
Tieši šie fakti ir motivējuši akcijas Giving Pledge ierosināšanu, kurā tādi multimiljardieri kā Vorens Bafets un Bills Geitss ir apsolījuši ziedot lielāko daļu savas bagātības labdarības mērķiem. Bez šaubām, šī ideja Dagnijai Tagartai un Henkam Rerdenam izraisītu galvu spridzinošu kognitīvo disonansi, bet tas tikai liecina, ka pasaule ir plašāka par Ainas Rendas filozofiju.