Oriģināls

Regulatīvā kontrole

(1. daļa, 3. nodaļa)

Orens Boils, Džims Tagarts, Henka draugs Pauls Lārkins un kāds, ko sauc Vīzlijs Moučs, sarunājas pie dzērieniem bārā debesskrāpja virsotnē Ņujorkā. Boils aizvainoti sūdzas par to, ka Taggart Transcontinental viņu atraidījis, un uzstāj, ka viņa neveiksme sliežu piegādē nav viņa vaina.

“Mans nolūks,” teica Orens Boils, “ir brīvas ekonomikas saglabāšana (..). Kamēr tā nepierāda savu sociālo vērtību un neuzņemas savus sociālos pienākumus, cilvēki to neatbalstīs (..). Galu galā, privātīpašums ir aizbildniecība, kas domāta, lai visa sabiedrība gūtu labumu.”

Skaidrs, ka Aina Renda uzskata “sociālo atbildību” par kaut ko sliktu, un, tā kā šos apgalvojumus izsaka ļauns sociālists, mums ir paredzēts tos automātiski noraidīt. (Džons Miltons izmantoja šo pašu triku darbā “Zaudētā paradīze”, piešķirot Sātanam vairākus pilnībā pieņemamus argumentus pret kristietības teoloģiju.)

Par spīti tam, ir vērts jautāt, ko tieši objektīvistu pasaule piedāvā lielākajai cilvēces daļai. Neatkarīgi no mūsu talantiem, vairums reālo cilvēku nav tik nenogurstoši, visās jomās kompetenti superkapitālisti kā Rendas varoņi. Kas atšķirtu Rendas ideālo civilizāciju no feodālisma oligarhijas, kurā sauja superbagātnieku kontrolē visus īpašumus un izspiež renti no pārējiem, nolemjot mūs visus mūžīgai parādu verdzībai? Šādas sabiedrības esam pieredzējuši jau daudzkārt, un bagātajiem tās bieži vien nebeidzas labi. (Nāk prātā pirms-revolūcijas Francija.)

Patīk tas vai ne, tu nevari radīt civilizāciju tikai ar dažiem korporāciju vadītājiem. Jebkurā funkcionējošā sabiedrībā – vienalga, kapitālistu, sociālistu vai kādā pavisam citā – ir nepieciešama liela cilvēku skaita piekrišana un savstarpēja sadarbība. Un, ja tu vēlies, lai cilvēki ar tevi sadarbotos, tev jāatbild uz jautājumu, ko tava sabiedrība viņiem piedāvā pretī. Ja atbilde ir “neko”, uz kaut kādu sadarbošanos nav iemesla cerēt. Un lūdzu nekļūdies, mierīgs brīvais tirgus nerodas spontāni; tā rašanās un izaugsme pilnīgi noteikti prasa valdības uzraudzību un aizsardzību. To detalizētāk apspriedīšu tālāk.

Orens Boils parādījās no nekurienes, pirms pieciem gadiem (..) Viņš uzsāka ar saviem simts tūkstošiem dolāru, kā arī diviem simtiem miljonu dolāru aizņēmumu no valdības. Tagad viņš vadīja milzīgu koncernu, kas bija aprijis daudzas mazākas kompānijas. Tas pierādīja, kā viņam patika teikt, ka šajā pasaulē indivīda spējas vēl aizvien var nodrošināt panākumus.

No mums sagaida nicīgus smieklus par viņa teikto, un, aizmirstot par visu pārējo, pieņemu, ka tas ir diezgan smieklīgi. Taču šis humors šķiet vairāk nekā liekulīgs, kad atklājam, ka lielākā daļa Rendas varoņu ir bagātu ģimeņu atvases un savu neaptveramo bagātību un privilēģijas ir mantojuši. Arī par šo es vairāk rakstīšu tālāk.

Atgriežoties tajā bārā: četrotne apspriež nacionālo politiku, kuras mērķis ir “dot ikvienam iespēju tikt pie taisnīgas dzelzs rūdas daļas”, ar ko viņi saprot Henka Rerdena raktuvju pārņemšanu. Tam būtu jāiedarbina trauksmes signāls, īpaši tāpēc, ka viens no četriem jeb Vīzlijs Moučs ir Rerdena lobētājs Vašingtonā.

Vispirms ātri tiksim galā ar visu neticamo. Pirmkārt: kā milzīga tērauda kompānija var piesaistīt tikai vienu lobētāju? Tas galīgi nešķiet iespējams. Reālā pasaulē 2013. gadā kompānija U.S. Steel viena pati piesaistīja deviņus lobētājus, un daudzas industriju apvienības un tirdzniecības grupas piesaista savus. Tas ir loģiski, ja ņem vērā, ka liela korporācija vēlētos lobēt visus daudzos simtus kongresmeņu, kuri varētu balsot par tai nozīmīgiem likumprojektiem, nemaz nerunājot par visām valdības aģentūrām, kas varētu pieņemt noteikumus vai lēmumus par tās produktu iegādi.

Otrkārt: kā Rerdens var nepārzināt valdības iekšējos mehānismus, ka viņš pat nezina, ar ko runā viņa paša lobētājs? Kā viņš nesadarbojas ar valdību regulāri, pat ne kā ar klientu? Vai tā neiepērk tēraudu, lai būvētu tiltus vai iegūtu dzelzsbetonu ceļiem un ēkām? Vai militāristi nepērk tēraudu, lai ražotu raķetes un tankus?

Treškārt: kā šis vīrs vispār tika noalgots? Kā redzams, Moučs grasās iedurt savam darba devējam dunci mugurā. Skaidrs, ka viņš ir viens no tiem ļaunajiem sociālistiem, kuriem nerūp privātīpašums vai brīva uzņēmējdarbība (vai zināji, ka cilvēki ar šādiem uzskatiem ir ļoti izplatīti starp privātā sektora korporāciju lobētājiem?). Tad ko Rerdens vispār viņā saskatīja? Ko Moučs teica darba intervijā?

Es tikai vēlos pakavēties pie šīs dīvainās idejas par korporatīvo lobētāju, kas labprātīgi apvienojas ar valdību pret paša darba devēju. Reālā pasaulē vairumam valstu ir jācīnās ar “regulatīvās kontroles” problēmu, kurā valdības aģentūras, kuru mērķis ir nodrošināt likumu realizāciju, pakāpeniski pārņem industrijas, kuras tām būtu jāpārrauga. Parasti regulatīvā kontrole ir brīvas cilvēku kustības sekas starp valdību un industriju: regulētāji, kuri izliekas, ka nemana pārkāpumus vai izsniedz ienesīgus bez konkursa līgumus, tiek atalgoti ar izdevīgiem darba piedāvājumiem firmās, kuras viņi mēdza regulēt. Japāņu valodā šim pašam fenomenam ir vārds amakudari, kura burtiskā nozīme ir ‘nolaišanās no debesīm’.

Šķiet, Renda postulē apgrieztu regulatīvo kontroli, kurā bagātīgi apmaksātos privātā sektora lobētājus iekārdina un samaitā iekārotais valdības birokrātijas darbs. Lieki teikt, ka tā nekad nenotiek reālā dzīvē, taču tas iederas viņas vīzijā par dīvaino pasauli, kurā turīgi biznesmeņi ir bezspēcīgi un valdības nežēlīgi apdalīti sabiedrības atstumtie. Realitātē bagātajiem vienmēr ir piederējusi milzīga vara un ietekme, ja ne pilnīga kontrole pār politiku.

Kā esmu minējis iepriekš, varētu izdomāt izskaidrojumu tam, kā bagātos sāka tik ļoti nicināt, taču Rendai tas varētu būt bīstami. Varētu parādīties tādas lietas kā slikti apmaksāti un ekspluatēti strādnieki, rūpnīcu ugunsgrēki, ēku sabrukšanas, koloniālisms, banānu republikas – īsumā, mājieni, ka bagātie kādā brīdī būtu rīkojušies nepareizi. Un tā ir iespējamība, kuru viņa pilnībā izvairās pieminēt. Viņai drošāk ir teikt, ka pretestība kapitālismam ir pilnībā iracionāla, ka cilvēki ienīst bagātos bez jebkāda iemesla.