Nepatīkamie secinājumi

(1. daļa, 3. nodaļa)

Jau teicu, ka Aina Renda, lai gan nekad nelaiž garām iespēju pavēstīt, ka viņas tēli ir drosmīgi un varonīgi, tikai retu reizi atklāj, ko viņi patiesībā dara ikdienā. Mums par viņas pasaules uzskatiem un to sekām praksē jānoprot no mazajām detaļām, kas nejauši pavīd caur plaisām. Nākamā aina ar Dagniju ir šādu secinājumu pilna:

Dagnijai Tagartai bija deviņi gadi, kad viņa nolēma, ka vadīs kādu dienu kompāniju Taggart Transcontinental Railroad. Viņa to sev pavēstīja, stāvot vienatnē starp sliedēm un lūkojoties uz divām taisnām tērauda līnijām, kas aizsniedzās tālumā. (..) Tas, ko viņa juta, bija augstprātīga patika pret to, kā dzelzceļš šķērso mežu: tas neiederējās senatnīgo koku vidū starp zaļajiem zariem, kuri nokarājās līdz zaļajam krūmājam un vientulīgajiem savvaļas ziediem, - taču te tas bija.

Vai pamanījāt Dagnijas “augstprātīgo patiku”, domājot par to, kā dzelzceļš šķērso citādi neskarto mežu (“senatnīgos kokus”). Šķiet, var diezgan droši teikt – objektīvistu pasaulē nebūtu tādas lietas kā nacionālie parki. Dabas saglabāšana būs iespējama tikai bagāto zemes īpašnieku labsirdības dēļ, taču Rendas tēli izjūt dominionistu labsajūtu par “zemes pakļaušanu”, aizdambējot upes, veidojot raktuves un būvējot ceļus un dzelzceļus caur neskartām teritorijām. Pēc viņu domām, zemes gabals, ko izmanto industrija un bizness, vienmēr ir labāks par neizmantotu zemi.

Viņai bija piecpadsmit, kad pirmo reizi ienāca prātā, ka sievietes nevada dzelzceļa kompānijas un cilvēkiem varētu būt iebildumi. Pie velna, viņa nodomāja, un nekad vairs par to neuztraucās.

Uzslavēšu Rendu par vienu lietu: viņa konsekventi savus sieviešu tēlus raksturo kā tikpat spējīgus, motivētus un gudrus kā vīriešu tēlus. (Viņas seksa attēlojums ir pavisam kas cits, ko aplūkosim tālāk.)

Tomēr tam, kā viņa skata seksismu, kaut kā pietrūkst. Proti, trūkst jebkāda īsta seksisma. Garāmejot pieminēta Dagnijas doma par to, ka sieviete nevar vadīt kompāniju; tad viņa to tomēr dara, un nekas vairāk par to netiek teikts. Tas ir vienīgais, ko grāmata velta diskusijai par aizspriedumiem. Dagnija nekad nesatiek priekšnieku, kurš viņai atsaka paaugstinājumu tāpēc, ka vadīt dzelzceļa kompāniju esot vīrieša darbs. Viņai nekad nav vadītāja, kurš draudētu viņai ar atlaišanu, ja viņa nepiekritīs seksam. Būtībā viņa nekad nesaskaras ar šķēršļiem, kurus nevarētu pārvarēt ar vienkāršu izvēli strādāt smagāk.

Tas saskan ar Rendas galveno ideju, ka viņas personāžu izturība un apņēmība spēj pārvarēt ikvienu šķērsli. Taču tā arī nešaubīgi liek secināt, ka ikviens, kurš nespēj paveikt to pašu īstajā pasaulē, noteikti ir slinks un nevēlas to pietiekami spēcīgi.

Lai gan Renda to tā nepasniedz, šī ir tā pati primitīvā atruna, kas bieži tiek izmantota kā attaisnojums nomācošajam sieviešu un minoritāšu mazskaitlīgumam augstākajās biznesa aprindās. Arguments ir šāds: ja viņi būtu tikpat gudri un tikpat daudz pūlētos kā kompetentie, strādīgie baltie vīrieši, viņi tiktu atalgoti un paaugstināti tādā pašā apmērā! Tas nozīmē, ka sūdzēšanās par aizspriedumiem acīmredzot ir kaut kas, ko dara tikai slinki izlaupītāji, tāpēc ka viņi vēlās sagraut meritokrātiju un tikt paaugstināti viņu etniskās izcelsmes vai dzimuma, nevis snieguma dēļ.

Taču realitāte ir tāda, ka brīvais tirgus nestāv ne tuvu perfektai meritokrātijai, tāpēc ka neviens nav perfekts, objektīvs vērtētājs. Strādniekus bieži atalgo, balstoties uz faktoriem, kam nav nekāda sakara ar talantu. Un ar šo neobjektivitāti ir ļoti grūti cīnīties, tāpēc ka tā bieži ir neapzināta un ietekmē cilvēku spriedumus pat tad, ja viņi galīgi neuzskata sevi par rasistiem vai seksistiem.

Esmu jau iepriekš pieminējis dažus no šiem pētījumiem: orķestri, kas veic “aklās” noklausīšanās ar kandidātiem, kuri uzstājas aiz priekškara, atklāj, ka sieviešu algošanas biežums spēcīgi pieaug. Sociālo zinātņu pētījumi, kuros tika izsūtīts liels skaits identisku CV, kas atšķīrās tikai ar vārdu, tika noskaidrots, ka “baltiem” vārdiem tiek atzvanīts biežāk nekā “melniem” vārdiem un ka vīriešu kompetence tiek vērtēta augstāk un viņiem tiek piedāvāta lielāka alga nekā sievietēm. (Vēl viens piemērs par ko līdzīgu ir fakts, ka par vidējo garāki cilvēki dramatiskā vairākumā iegūst vadītāja amatu, kas acīmredzot izriet no neapzinātā uzskata, ka garāks augums nozīmē labākas vadības prasmes.)

Tāpat pastāv arī atklāti aizspriedumi. Tie vairs nav tik bieži kā kādreiz, taču aizvien dažreiz nonāk atklātībā kā, piemēram, 20. gadsimta 90. gados, kad tika ierakstīts, kā Texaco vadītāji joko par kompānijas darbinieku nolīgšanas politiku – par to, “ka visas melnās želejas konfektes šķiet pielīmētas pakas apakšai”. Paredzamā kārtā sekoja milzīga tiesas prāva, ko brīvā tirgus Ludviga fon Mīzesa institūts nosauca par “laupīšanu” un “juridisku rasu grautiņu” un par ko uzrakstīja šo acīmredzot godīgo tekstu:

Pieņemsim, ka melnādainie kā grupa kāpj pa korporatīvajām kāpnēm lēnāk nekā baltādainie. Ir daudzi iespējamie šī fakta izskaidrojumi, nevis tikai gigantiska sazvērestība ar mērķi noturēt melnādainos viņu vietā.

Var redzēt, ka netiek precizēts, kas ir šie citi – ne-rasisma izskaidrojumi.

Tāpēc libertāriešiem ir reputācijas problēmas. Pārāk bieži viņi pārlieku cenšas pavēstīt, ka viņi visvairāk rūpējas par bagātu biznesa īpašnieku tiesībām būt aizspriedumainiem un ka viņi neizjūt nekādas simpātijas pret cilvēkiem, kuri cieš no diskriminācijas. Patiesībā viņi bieži argumentē, ka diskriminētajiem būtu jāvaino pašiem sevi par gadsimtiem krājušos aizspriedumu nepārvarēšanu ar pašu spēkiem. Persona, kura tiešām ticētu meritokrātijai, atbalstītu mēģinājumus ar likumu palīdzību ierobežot kaitīgo diskrimināciju, lai jebkuras etniskās izcelsmes vai dzimuma talanti sasniegtu virsotni. Vēršanās pret šiem mēģinājumiem pavēsta, ka viņi atbalsta esošo greizo stāvokli, kurā sieviešu un minoritāšu ieguldījums netiek pietiekami novērtēts.