Oriģināls

Sociālās drošības tīkls

(1. daļa, 4. nodaļa)

Šīs nodaļas sākumā ir daži sižeta pavērsieni, kuriem ātri pārskriešu. Mēs uzzinām, ka Dagnijai kļūst grūti uzturēt Taggart Transcontinental darbību, jo biznesa partneri sāk kļūt neuzticami:

Viņa atgriezās no brauciena uz United Locomotive Works rūpnīcu Ņūdžersijā, kurp bija devusies satikt kompānijas prezidentu klātienē. Viņa nebija neko uzzinājusi: nedz aizkavēšanās iemeslus, nedz arī kādas norādes par datumu, kad būs gatavas Diesel lokomotīves.

Tikmēr nabaga traģiskais Edijs Vilers pavēsta viņai, ka viņu labākais partneris Maknamara ir noslēpumaini pārtraucis nodarboties ar uzņēmējdarbību un izgaisis:

Edijs sacīja: “Viņš pameta veselu bagātības vērtu līgumu kaudzi. Viņam bija saraksts ar klientiem nākamajiem trim gadiem (..).” Viņa neko neteica. Viņš piebilda klusā balsī: “Man nebūtu bail, ja es to spētu saprast (..). Bet notikums bez jebkāda iespējama izskaidrojuma…”

Maknamara ir pēdējais pazudušu cilvēku sarakstā, kurā ir arī Dagnijas iemīļotākais komponists Ričards Halejs, kurš beidza karjeru un pazuda no sabiedrības dienu pēc pēdējās operas “Faetons” beidzamā izpildījuma. (Haleja operā Faetonam izdodas pārbraukt ar Saules kaujas ratiem pāri debesīm, neizraisot katastrofu un nemirstot no Zeva rokas kā oriģinālajā grieķu mītā. Šis man vienmēr atgādina Teilores Sviftas dziesmu, kas izmaina “Romeo un Džuljeta” beigas uz laimīgām.)

Mēs arī uzzinām, ka Meksikā, ko tagad sauc par “Meksikas Tautas Republiku”, valdība ir konfiscējusi Sansebastjanas līniju un vara raktuves, kurām tā plānoja pievienoties, pamatojot Dagnijas nevēlēšanos to būvēt, un kā rezultātā Džims Tagarts un Orens Boils cieš pamatīgus zaudējumus. Abi ir nikni, ka naudas ieguldīšana Francisko d’Ankonijas biznesā nav nesusi viņiem drošo peļņu, ko viņi jūtās pelnījuši (“Vai viņš padosies dažiem sombrero galvām politiķiem ar kaut kādu rīkojumu?” retoriski uzstāj Džims. Nav skaidrs, vai mums šis rasisms ir jāuztver kā papildu pierādījums par viņa zemiskumu).

Taču lielākais pavērsiens šajā nodaļā ir tas, ka Nacionālā dzelzceļu alianse nobalso par noteikumiem, sauktiem par “Noteikumi Pret Destruktīvu Konkurenci”, un paziņo, ka ikvienā valsts apgabalā būs atļauts darboties tikai vienai dzelzceļa kompānijai, izvēloties vecākos un lielākos dzelzceļus. Tā rezultātā tiks slēgts Taggart Transcontinental galvenais sāncensis Phoenix-Durango, kas apkalpo industrijas Kolorādo un ar kuru sacenšoties Dagnija centās pārbūvēt Rionortes līniju.

Kad Dagnija uzzina no apmierinātā Džima par šo noteikumu pasludināšanu, viņa sadusmojas uz viņu un aizsteidzas satikt Phoenix-Durango prezidentu Danu Konveju. Konvejs kādreiz bija viens no labajiem kapitālistiem - mēs to zinām tāpēc, ka viņam ir “cīnītāja seja” un rūp tikai un vienīgi dzelzceļa kompānijas pārvaldīšana un naudas pelnīšana: “Visa šī cilvēcisko centienu sfēra(..) bija viņam pilnībā vienaldzīga; viņā nebija ne druskas no tā, ko cilvēki sauca par kultūru.” Bet, kad Dagnija uzstāj, lai viņš cīnītos pretī, viņa uzzina par viņa padošanos:

“Nekad dzīvē neesmu lauzis savu vārdu,” viņš monotoni noteica. “Man nerūp, ko izlemj tiesas. Esmu apsolījis pakļauties vairākumam. Man ir jāpakļaujas.”

“Tas nav par tevi, tas ir… Dan,” viņa negaidīti sacīja. “Es ceru, ka tu zini – ne jau tevis dēļ es vēlējos palīdzēt tev cīnīties.”

Viņš pasmaidīja; tas bija īss, draudzīgs smaids. “Es zinu,” viņš teica.

“Tas nav žēlums vai labdarība, vai jebkāds cits tamlīdzīgi pretīgs iemesls. Klau, es biju iecerējusi dot tev vēl nepieredzētu pretsparu tur, Kolorādo. Biju iecerējusi atņemt tev biznesu un piespiest tevi pie sienas, un iznīdēt tevi, ja būtu nepieciešams (..). Es būtu cīnījusies ar tevi, un, ja spētu izveidot savu dzelzceļu labāku par tavējo, es būtu tevi sagrāvusi bez jebkāda satraukuma par tavu likteni.”

Atceraties, ko teicu grāmatas sākumā: Dagnija ir viena no varoņiem, tāpēc viņas attieksme mums ir jāuztver kā drosmīga un varonīga, un atbalstāma. Nav iespējams par šo atgādināt pārāk bieži.

Es neesmu pret konkurenci kā tādu. Cilvēkiem būtu jāļauj lemt par viņu naudas izlietojumu, un, ja kāds uzņēmums piedāvā labāku produktu nekā cits, tad es izvēlēšos tērēt naudu tajā. Šāda sacensība ir pamats visiem kapitālisma labumiem: jaunām un labākām metodēm, kā arī lielākai efektivitātei tajā, par ko viss jau ir skaidrs. Taču, domājot par šiem labumiem, ir jāņem vērā arī cilvēciskās izmaksas: ekspluatēti cilvēki, kuri zaudē iztiku un cieš no nabadzības un trūkuma.

Taču Rendas skatījumā, šķiet, tas nav nekāds defekts. Viņa uzskata, ka pret konkurenci ir jāattiecas kā pret kosmosa likumu – ne tāpēc, ka tas dotu labumu ikvienam sabiedrības loceklim vai būtu visefektīvākais resursu sadales veids, bet gan tāpēc, ka tā ir pareizi, ka labākais uzņēmējs bez žēlastības aprij un iznīcina vājākos (atcerieties, ka viņa līdzjūtību un žēlumu uzskata par “pretīgām” emocijām). Viņas attieksme ir kā personificēts džungļu likums.

Ironiskā kārtā šī nežēlīgā kapitālisma filozofija ir iracionāla un neproduktīva. Ja vēlaties, lai cilvēki riskētu, labākais veids, kā to panākt,ir izveidot sociālās drošības tīklu, kas garantē minimālo dzīves standartu ikvienam. Tādā veidā potenciālais novators zinātu – ja jūs uzsākat biznesu un tas piedzīvo neveiksmi, nebūs tā, ka jūs zaudēsit itin visu un beigās kļūsit par pilnībā sagrautu, salauztu un izbadējušos sabiedrības padibeni. Šāda perspektīva pilnīgi droši atvēsinātu uzņēmēja garu.

Ja Renda to neredz, tas ir tāpēc, ka viņas filozofija – gandrīz kā The Secret filozofija – apgalvo, ka ikviens nešaubīgi saņem to, ko ir pelnījis, un ka cilvēki, kuri riskē īstenā varonīgas apņēmības garā, nekādi nevar piedzīvot neveiksmi. Atceraties, kā viņa pārrakstīja stāstu par Faetonu: sākotnējais mīts bija brīdinājums par to, ka nevajag uzņemties to, kam neesi gatavs, bet viņa to pārvērš par apgalvojumu, ka ikviens var sasniegt jebko, ja vien patiešām vēlas. Tāpat kā ar Danu Konveju vienīgais neveiksmes cēlonis ir padošanās. Ja sākat ar šādu aksiomu, tad ir viegli saprast, kāpēc nav vajadzības pēc sociālās drošības tīkla. Taču kādi pierādījumi varētu novest jūs pie slēdziena, ka tā darbojas Visums?