Oriģināls

Tu nekad nepiedzīvosi neveiksmi kā parastie cilvēki

(1. daļa, 5. nodaļa)

Amerika mīl stāstus par to, kā nabagi kļūst par bagātniekiem. Ideja par ASV kā iespēju zemi ir dziļi iesakņojusies mūsu nacionālajā paštēlā - mēs vēlamies ticēt Horatio Alžera pasakām par to, kā jebkurš nabadzīgs, bet godīgs jauns puisis ar drosmi, rakstura stingrību un degsmi var sākt ar grīdu slaucīšanu un nokļūt līdz uzņēmuma vadītāja amatam.

Nav nekāds pārsteigums, ka Aina Renda ir kaislīga šīs idejas cienītāja. Bet tādēļ ir vēl pārsteidzošāk, ka viņa izvēlās rakstīt savu stāstu tā, ka lielākā daļa viņas varoņu nav vienkāršas izcelsmes. Tā vietā viņa tos padara par miljonāriem pēcnācējiem industriālistu ģimenēm, no kurām viņi mantojuši milzīgu bagātību un kontroli pār viņu gigantiskajām korporācijām. Tas šķiet neiederīgi, taču Renda ļoti vēlās pierādīt, ka cilvēka izcelšanās nav ne mazākā mērā svarīga, jo patiess talants vienmēr būs pamanāms, lai kur tas arī neatrastos.

Šī nodaļa ir viņas arguments šī principa pamatošanai. Vēl aizvien ceļā uz vizīti ar Francisko, Dagnija gremdējas savās atmiņās no tiem laikiem, kad abiem bija sešpadsmit, mirkli pirms viņš devās prom uz koledžu:

Francisko devās uz diženu Amerikas skolu, ko viņa tēvs bija izvēlējies viņam jau sen. Tā bija visizcilākā izglītības iestāde, kas palikusi pasaulē, - Klīvlendas Patrika Henrija Universitāte.

Tas noteikti bija visu laiku pārsteidzošākais U.S. News and World Report numurs. Jeila? Hārvarda? Prinstona? Kolumbija? MIT? Visas šīs diženās izglītības iestādes vairs nesasniedz vajadzīgo līmeni, jo tās acīmredzot ir pārspējis jauns intelektuālais smagsvars, kas atrodas pasaules apgaismības galvaspilsētā: Klīvlendā, Ohaio. (Ironiski, ka tagad Virdžīnijā ir reāla Patrika Henrija Koledža, kas ir privāta kristiešu fundamentālistu skola - labāk pazīstama ar to, ka lielos daudzumos ražo ultrakonservatīvus evanģēliskus republikāņus.)

Viņš pastāstīja, ka bija mācījies divās vietās pēdējos četros gados: viena bija Patrika Henrija Universitāte, otra bija vara lietuve Klīvlendas nomalē. Viņš sāka strādāt par krāsns puiku šajā lietuvē, kad viņam bija sešpadsmit - un tagad, divdesmit gados, viņš bija tās īpašnieks.

Kad Francisko tēvs to uzzina, viņš ir vienlaikus lepns un nedaudz šokēts:

"Vai tas nav nedaudz par agru?" viņa tēvs vaicāja.

"Es nebūtu izturējis četrus gadus ar tikai lekcijām."

"Kur tu dabūji naudu savam pirmajam maksājumam par šo īpašumu?"

"Es spekulēju Ņujorkas biržā."

"Ko? Kurš tev iemācīja to darīt?"

"Nav grūti izspriest, kuri industriālie uzņēmumi piedzīvos panākumus un kuri nē."

Rendas iecere ir tāda, ka mēs no tā secināsim - Francisko ģimenes saiknēm nav nekāda sakara ar viņa panākumiem un viņš būtu guvis panākumus savu biznesa prasmju (un maģiski nekļūdīgas akciju izvēlēšanās spējas) dēļ pat tad, ja nebūtu nācis no bagātām un priviliģētām aprindām. Bet, kad es to lasīju, redzēju pavisam pretēju vēstījumu!

Protams, ka Francisko koledžas bizness guva panākumus. Galu galā, viņš nekādi necentās slēpt savu identitāti: viņš pat nosauca savu mazo lietuvi par "Anconia Copper". Ikviens būtu zinājis, ka viņš ir mantinieks daudz plašākai un varenākai multinacionālai kompānijai, kuras īpašnieks tobrīd bija viņa tēvs. Kāpēc lai cilvēki neveiktu darījumus ar viņu, tikai lai gūtu Francisko tēva vai paša Francisko labvēlību? Tā ir iespējamība, kas Rendai manāmi nekad neienāk prātā. (Tāpat kā, piemēram, ja Džordžīna Blumberga uzsāktu biznesu, es sagaidītu, ka viņai nebūtu grūtības piesaistīt uzmanību no cilvēkiem, kas vēlētos palīdzēt tam gūt panākumus.)

To pieminu saistībā ar nesenu milzīgu, plašu visas valsts apmēra pētījumu par starppaaudžu sociālo mobilitāti ASV, kas bija veltīts atbildei uz jautājumu: Kādā apmērā tavu vecāku ienākumi paredz tavus ienākumus kā pieaugušajam?

Izrādās, ka atbildē uz šo jautājumu ir ārkārtīgi nozīmīga tava atrašanās vieta. Augstākie starppaaudžu mobilitātes rādītāji ir ziemeļu-dienvidu joslā pāri valsts vidusdaļai, tad seko Jaunanglija un metropolītie apgabali austrumu un rietumu krastos. Zemākie rādītāji ir Rūsas Jostā vidusrietumos un Vecās Konfederācijas štatos dziļajos dienvidos. Starp citu, Klīvlendas apgabalā, kurā Francisko būtu studējis un strādājis reālajā dzīvē, bija viens no zemākajiem augšupejošas mobilitātes rādītājiem visā valstī: varbūtība, ka bērns, kas piedzimis ienākumu sadalījuma zemākajā piektdaļā, nonāks augstākajā piektdaļā, ir nožēlojami 5.2%.

Kā lai mēs to izskaidrojam - ar šajos reģionos esošo cilvēku ģenētiku? Vai visi mūsdienu izcilie, aizrautīgie Francisko d'Ankonia un Dagnijas Taggartas ir savākušies vidusrietumos un krastu metropolisēs, kamēr visi netalantīgie un slinkie diedelnieki ir sapulcējušies dienvidos? Šķiet neticami, ka štatu robežas tik glīti nosaka talanta gēnu sadalījumu.

Pierādījumi demonstrē kaut ko pretēju - ka starppaaudžu mobilitāti nosaka ne tikai personu individuālās izvēles, bet arī plašāki to apkārtējās vides aspekti: vietējo skolu kvalitāte, sabiedriskā transporta un pietiekami lētas pajumtes pieejamība, kā arī, jā, vecāku pārticība un sakari. (Bērniem no pārtikušām ģimenēm ir daudz lielāka iespēja palikt bagātiem, nekā bērniem no nabadzīgām ģimenēm kļūt par bagātiem - tas ir viens no secinājumiem, kas ir patiess visā valstī.) Tas nenozīmē, ka indivīda talants ir nebūtisks, bet gan to, ka tā nav vienīgā būtiskā lieta. Izdomātais Francisko d'Ankonia ir domāts kā atspēkojums šim secinājumam, bet ironiskā kārtā tas, kā Aina Renda viņu apraksta, tikai pastiprina to.