Oriģināls

Tu nekad nepiedzīvosi neveiksmi kā parastie cilvēki

(1. daļa, 5. nodaļa)

Amerikai patīk stāsti par to, kā nabagi kļūst par bagātniekiem. Ideja par ASV kā iespēju zemi ir dziļi iesakņojusies amerikāņu nacionālajā paštēlā – viņi vēlas ticēt Horācija Eldžera pasakām par to, kā jebkurš nabadzīgs, bet godīgs jauns puisis ar drosmi, rakstura stingrību un degsmi var sākt ar grīdu slaucīšanu un nokļūt līdz uzņēmuma vadītāja amatam.

Nav nekāds pārsteigums, ka Aina Renda ir kaislīga šīs idejas cienītāja. Bet tādēļ ir vēl pārsteidzošāk, ka viņa izvēlās rakstīt savu stāstu tā, ka lielākā daļa viņas varoņu nav vienkāršas izcelsmes. Tā vietā viņa tos padara par miljonāriem pēcnācējiem industriālistu ģimenēs, no kurām viņi mantojuši milzīgu bagātību un kontroli pār viņu gigantiskajām korporācijām. Tas šķiet neiederīgi, taču Renda ļoti vēlas pierādīt, ka cilvēka izcelsme nav ne mazākā mērā svarīga, jo patiess talants vienmēr būs pamanāms, lai kur tas arī atrastos.

Šī nodaļa ir viņas arguments, lai šo pamatprincipu pamatotu. Vēl aizvien būdama ceļā uz tikšanos ar Francisko, Dagnija gremdējas atmiņās par tiem laikiem, kad abiem bija sešpadsmit, par mirkli, pirms viņš devās uz koledžu:

Francisko devās uz diženu Amerikas skolu, ko viņa tēvs bija izvēlējies viņam jau sen. Tā bija visizcilākā izglītības iestāde, kas palikusi pasaulē, – Klīvlendas Patrika Henrija Universitāte.

Tas noteikti bija visu laiku pārsteidzošākais U.S. News and World Report numurs. Jeila? Hārvarda? Prinstona? Kolumbija? MIT? Visas šīs diženās izglītības iestādes vairs nesasniedz vajadzīgo līmeni, jo tās acīmredzot ir pārspējis jauns intelektuālais smagsvars, kas atrodas pasaules apgaismības galvaspilsētā – Ohaio štata Klīvlendā. (Ironiski, ka Virdžīnijā atrodas reāla Patrika Henrija koledža, kas ir privāta kristiešu fundamentālistu skola – labāk pazīstama ar to, ka lielos daudzumos ražo ultrakonservatīvus evaņģēliskus republikāņus.)

Viņš pastāstīja, ka bija mācījies divās vietās pēdējo četru gadu laikā: viena bija Patrika Henrija Universitāte, otra bija vara lietuve Klīvlendas nomalē. Viņš sāka strādāt par krāsns pieskatītāju šajā lietuvē, kad viņam bija sešpadsmit, un nu, divdesmit gadu vecumā, viņš bija tās īpašnieks.

Kad Francisko tēvs to uzzina, viņš vienlaikus ir lepns un nedaudz pārsteigts:

“Vai tas nav nedaudz par agru?” viņa tēvs vaicāja.

“Es nebūtu izturējis četrus gadus tikai ar lekcijām.”

“Kur tu dabūji naudu pirmajai iemaksai par šo īpašumu?”

“Es spekulēju Ņujorkas biržā.”

“Ko? Kurš tev iemācīja, kā tas jādara?”

“Nav grūti izspriest, kuri industriālie uzņēmumi gūs panākumus un kuri ne.”

Rendas cer, ka mēs no tā secināsim – Francisko ģimenes saiknēm nav nekāda sakara ar viņa panākumiem un viņš būtu guvis panākumus biznesa prasmju (un maģiski nekļūdīgas akciju izvēlēšanās spējas) dēļ pat tad, ja nebūtu nācis no bagātām un priviliģētām aprindām. Bet, to lasot, es saskatīju pavisam pretēju vēstījumu!

Protams, Francisko koledžas bizness guva panākumus. Galu galā viņš nekādi necentās slēpt savu identitāti: viņš pat nosauca savu mazo lietuvi par Anconia Copper. Ikviens zinātu, ka viņš ir daudz plašākas un varenākas multinacionālas kompānijas mantinieks, kuras īpašnieks tobrīd bija viņa tēvs. Kādēļ lai cilvēki neveiktu darījumus ar viņu, lai gūtu Francisko tēva vai paša Francisko labvēlību? Tā ir iespējamība, kas Rendai acīmredzot nekad neienāk prātā. (Tāpat kā, piemēram, ja Džordžīna Blumberga uzsāktu biznesu, es domātu, ka viņai nebūs grūtību piesaistīt uzmanību no cilvēkiem, kuri vēlētos palīdzēt tam gūt panākumus.)

To pieminu saistībā ar nesenu milzīgu, plašu visas valsts apmēra pētījumu par starppaaudžu sociālo mobilitāti ASV, kas bija veltīts atbildei uz jautājumu “Kādā apmērā tavu vecāku ienākumi paredz tavus ienākumus kā pieaugušajam?

Izrādās, ka, lai atbildētu uz šo jautājumu, tava atrašanās vieta ir ārkārtīgi nozīmīga. Augstākie starppaaudžu mobilitātes rādītāji ir ziemeļu-dienvidu joslā pāri valsts vidusdaļai, tad seko Jaunanglija un metropoļu apgabali austrumu un rietumu krastā. Zemākie rādītāji ir rūsas jostā vidusrietumos un vecās konfederācijas štatos dziļajos dienvidos. Starp citu, Klīvlendas apgabalā, kurā Francisko būtu studējis un strādājis reālajā dzīvē, bija viens no zemākajiem augšupejošas mobilitātes rādītājiem visā valstī: varbūtība, ka bērns, kurš piedzimis ienākumu sadalījuma zemākajā piektdaļā, nonāks augstākajā piektdaļā, ir nožēlojami 5,2 %.

Kā lai mēs to izskaidrojam – ar šajos reģionos esošo cilvēku ģenētiku? Vai visi mūsdienu izcilie, aizrautīgie Francisko d’Ankonia un Dagnijas Tagartas ir savākušies vidusrietumos un krastu metropolēs, kamēr visi netalantīgie un slinkie diedelnieki ir sapulcējušies dienvidos? Šķiet neticami, ka štatu robežas tik glīti nosaka talanta gēnu sadalījumu.

Pierādījumi demonstrē ko pretēju – ka starppaaudžu mobilitāti nosaka ne tikai individuālās izvēles, bet arī plašāki apkārtējās vides aspekti: vietējo skolu kvalitāte, sabiedriskā transporta un pietiekami lētas pajumtes pieejamība, kā arī, jā, vecāku pārticība un sakari. (Bērniem no pārtikušām ģimenēm ir daudz lielāka iespēja palikt bagātiem, nekā bērniem no nabadzīgām ģimenēm kļūt par bagātiem – tas ir viens no secinājumiem, kas ir patiess visā valstī.) Tas nenozīmē, ka indivīda talants nav būtisks. Tas nozīmē, ka tas nav vienīgais būtiskais aspekts. Izdomātais Francisko d’Ankonia ir izdomāts kā atspēkojums šim secinājumam, bet ironiskā kārtā tas, kā Aina Renda viņu raksturo, to tikai pastiprina.