Kompetences kodekss
(1. daļa, 5. nodaļa)
Viens Atlas Shrugged aspekts, kas ļoti atvieglo tādas recenzijas kā šī rakstīšanu, ir tas, ka vienmēr ir skaidrs, kuri personāži iemieso autores uzskatus. Viņas personāži ir pilnībā melnbalti - vai nu pilnīgi konsekventi kapitālisti, kuriem vienmēr ir taisnība, vai arī pilnīgi konsekventi izlaupītāji, kuriem nekad nav taisnība. Tas nozīmē - kad Francisko vai Dagnija, vai Henks Rērdens kaut ko drošsirdīgi paziņo, mēs varam būt droši, ka caur viņiem runā Aina Renda.
Un to mēs varam izmantot, lai savukārt uzzinātu kaut ko patiešām šausminošu par to, kā Renda redz pasauli. Esi liecinieks šīm rindām no šodienas ainas, kurā Dagnija turpina atcerēties savu koledžas laiku kopā ar Francisko:
Tas bija daudzas dienas vēlāk, kad viņi bija vieni, ejot cauri mežam upes krastā, kad viņa pajautāja:
"Francisko, kas ir visvairāk samaitātais cilvēku tips?"
"Cilvēks bez mērķa."
Patiešām? Jo es būtu atbildējis, ka visvairāk samaitātais cilvēku tips ir tas, kurš tīši nodara ļaunu nevainīgajiem: slepkava, izvarotājs, kara noziedznieks. Salīdzinot ar šiem briesmoņiem, es ar prieku izvēlētos kādu, kam nav mērķa, kas bezmērķīgi ļaujas dzīvei bez jebkāda reāla ilgtermiņa mērķa. Taču Renda, šķiet, apgalvo, ka šāds cilvēku tips ir morāli sliktāks par tādu, kas aktīvi izvēlas par savu mērķi postīt un sagraut un kas šim mērķim seko enerģiski un ar aizrautību.
Labi, varbūt es pārāk iedziļinos vienā teikumā. Es nevēlos no oda uzpūst ziloni. Tas ir, svarīgi būt taisnīgam pret Rendu. Vai ir iespējams, ka viņa rakstīja šo dialogu, neapzinoties pilnībā no tā izrietošo?
Nē. Nākošajā fragmentā viņai ne tikai uzsver šo apgalvojumu atkārtoti, viņa to iedzen ar veseri:
"Dagnij, dzīvē nekas nav būtisks, izņemot tas, cik labi tu paveic savu darbu. Nekas. Tikai tas. Lai kas tu būtu, tas seko no tā. Tas ir vienīgais cilvēka vērtības mērs. Visi ētikas kodeksi, ko viņi mēģina tev uzspiest, ir kā papīra nauda, ko izdevuši krāpnieki, lai atņemtu cilvēkiem viņu tikumus. Kompetences kodekss ir vienīgā morāles sistēma, kas atbilst zelta standartam." [uzsvars pievienots]
Francisko "kompetences kodekss" rada jums priekšstatu par to, kas, Rendas skatījumā, ir varoņi un kas ir ļaundari. Es jau rakstīju par tabakas kompānijām, kas darīja visu viņu spēkos, lai noslēptu no sabiedrības pierādījumus par smēķēšanas kaitīgumu. Domājams, ka, saskaņā ar šo skatījumu, svarīgi nav tas, vai cigarešu kompānijas centās noslēpt briesmas, bet gan tas, vai tām tas izdevās, tā nosargājot savu peļņu.
Bet kāpēc apstāties šeit? Es varu iedomāties daudzas citas kompānijas, kuras ir gatavas novērtēšanai, izmantojot Francisko kompetences kodeksu. Aplūkosim dažas, labi?
Ātrās ēdināšanas un pārstrādātās pārtikas uzņēmumi ir lieli uzvarētāji kapitālisma spēlē. Tie ir audzējuši savu tirgu un palielinājuši savu pelņu, darot to, kas līdz tam šķita neiedomājams: vairāku dekāžu laikā pārliecinot amerikāņus ārkārtīgi palielināt ikdienā patērēto kaloriju apjomu pamatīgi virs izdzīvošanai nepieciešamā, atklājot un izmantojot cilvēku smadzeņu atkarību raisošo vājību pret taukiem, cukuru un sāli. Jā, no otras puses tie ir strauji augoši liekā svara, bērnu diabēta un sirds slimību rādītāji - tik ļoti, ka dažās vietās vidējais sagaidāmais dzīves ilgums krītas pirmo reizi divu gadsimtu laikā. Bet kuram gan tas rūp? Šo pārtikas uzņēmumu mārketinga speciālistu darbs ir panākt, lai cilvēki ēd vairāk, un viņiem tas ļoti labi izdodas!
Un kā ir ar šaujamieroču ražotājiem? Šo uzņēmumu vadītājiem jābūt ārkārtīgi vērtīgiem cilvēkiem - galu galā, viņi atkal un atkal ir pieveikuši likumus, kas būtu mazinājuši viņu peļņu, piemēram, aizliedzot pārdot militāra stila ieročus notiesātiem kriminālnoziedzniekiem, cilvēkiem no potenciālo teroristu sarakstiem vai cilvēkiem ar psihiskās veselības problēmām. Ainas Rendas pasaulē tieši tas iezīmē drosmīgos kapitālisma varoņus: viņi drosmīgi un varonīgi pretojas ļauno valdības birokrātu centieniem uzspiest likumus, kas neļautu viņiem vadīt biznesus pēc viņu ieskatiem.
Mācībai šeit būtu jābūt tādai, ka kompetence ir svarīga, bet tikai tad, ja tā tiek izmantota labiem mērķiem. Ja esi kompetents ļaunumā, tas tevi padara par sliktāku, nevis labāku. Es būtu domājis, kas šī doma ir pārāk acīmredzama, lai to aizstāvētu, taču, neticamā kārtā, Renda laikam to noliedz.
Diemžēl, patīk tas vai nē, mūsu ekonomika ir organizēta vismaz daļēji atbilstoši Francisko filozofijai. Vienīgā publiskas akciju sabiedrības atbildība likuma priekšā ir peļņas sagādāšana tās akcionāriem, neatkarīgi no kaitējuma vai izmaksām, ko tā sagādā visiem citiem. Patiesībā kompāniju var iesūdzēt tiesā, ja tā dara ko citu.
Ja ir kāds iemesls cerībai, tas ir tajā, ka daudzi štati tagad atbalsta jaunu korporāciju veidu: "B-corp", kurām ir duāla misija jeb peļņas nodrošināšana, vienlaikus darot ko labu (pārdomas par ko tādu publicēju savā 2009. gada ierakstā "Labsirdīgais Bizness"). "B-corp" tiek pārvaldīta peļņas gūšanai kā jebkurš cits uzņēmums, taču var arī atteikties no rīcības, kas dotu īstermiņa peļņu, ja tā, teiksim, izraisītu cilvēku saslimšanu vai nāvi vai ļautu ieročiem nonākt noziedznieku rokās. Tā pieļauj plašāku skatījumu nekā tas, kas ņem vērā tikai nākamā ceturkšņa rādītājus.
Šobrīd ir jau simtiem "B-korporāciju": piemēram, viena ir Ben & Jerry’s. Protams, lai izmainītu pasaule, būs vajadzīgs kas vairāk par saldējumu, bet jebkāda likumiska atzīšana, ka korporācijas var un tām jābūt labiem sabiedrības dalībniekiem, ir lielisks uzlabojums pār Rendas cietsirdīgo pasaules uzskatu un ir pozitīvs pirmais solis.