Oriģināls

Mārdža pret viensliedes dzelzceļu

(1. daļa, 5. nodaļa)

Šīs nodaļas pēdējā daļa pārskrien dažiem gadiem pagātnes atskatā. Mums pavēsta, ka Dagnija bija 24 gadus veca pēdējā reizē, kad viņa redzēja Francisko Ņujorkā. Tai naktī, kad viņi ir kopā gultā, viņš šķiet kādas iekšējas cīņas nomocīts un lūdz ko dīvainu - "Palīdzi man palikt. Atteikties. Lai gan viņam ir taisnība!" - taču tad atsakās izskaidrot, ko ar to domājis vai kas neliek viņam mieru. Nākošā rītā, pirms došanās prom, viņš saka, ka darīs lietas, par kurām viņa viņu nosodīs un lūdz viņai atcerēties, ka viņš ir iepriekš viņu brīdinājis. Drīz pēc tam viņš aiziet no biznesa pasaules un sāk rīkot dīvainas, izšķērdīgas balles gluži kā jebkurš cits bezatbildīgs uzdzīvotājs.

Atpakaļ mūsdienās, Dagnija uz viņa numuru Veina-Folklenda viesnīcā (Rendas versija par Waldorf-Astoria), saniknota un apņēmīga noskaidrot, kas ar Francisko notiek.

Viņa bija pārliecināta par savām dusmām, kad pieklauvēja pie viņa durvīm. Viņa dzirdēja viņa balsi, kas atbildēja "Ienāciet". Viņa atrāva durvis vaļā un gāja iekšā.

Francisko Domingo Karloss Andress Sebastjans sēdēja uz grīdas un spēlējās ar stikla lodītēm.

Neviens nekad nebija prātojis par to, vai Francisko d'Ankonia bija izskatīgs vai nē; tas šķita nebūtiski; kad viņš ienāca telpā, bija neiespējami lūkoties uz kādu citu... Viņa ķermenis šķita izveidoties radīts kā vingrinājums stila vienotībā, stilā, veidotā no kalsnuma, kompakta ķermeņa, garām kājām un spējām kustībām. Viņa sejas vaibstiem piemita skulptūras izsmalcinātā precizitāte. Viņa mati bija melni un taisni, savākti aizmugurē. Viņa ādas iedegums pastiprināja pārsteidzošo acu krāsu: tās bija skaidri, dzidri zilas.

Kā varbūt jau esat pamanījuši, Francisko ir pēdējais garu, tievu, zilacainu varoņu sarakstā. Izskatās, ka šeit ir runa par Autora Simpātijām.

Dagnija konfrontē viņu, apsūdzot viņu San Sebastjana projekta apzinātā sabotāžā, raktuvju izveidošanā, labi zinot to nevērtīgumu. Francisko ne pārāk to noliedz, taču nevainīgi jautā, vai viņa ir droša, ka tā nav bijusi vienkārši kļūda:

"Vai man nav tiesību būt cilvēkam? Vai man būtu jāmaksā par ikviena cita kļūdām, bez atļaujas pieļaut vienu savējo?"

"Tas neizskatās pēc tevis."

Kad viņa atsakās pieņemt, ka viņa rīcība bija nejauša kļūda, viņš sāk smieties. Dīvainā kārtā tieši tas pārliecina Dagniju, ka viņš nav tas izlutinātais bagātnieks, par kādu šķiet kļuvis:

Spēja izjust neaptumšotu prieku, viņa nodomāja, nepieder bezatbildīgiem muļķiem; svēts gara miers nav pieejams cilvēkiem pašplūsmā; spēja šādi smieties ir galarezultāts visdziļākajām, visnopietnākajām domām.

Šie vārdi man vienmēr atgādina kristiešu evanģēlistus, kuri apgalvo, ka nav iespējams būt patiešām laimīgam bez Jēzus, ka ateisti var piedzīvot nejaušu patiku, taču ne to dziļo, jēgpilno prieku, kāda ir pieejama tikai kristiešiem. Līdzīgi kā visās kultu filozofijās, Renda apgalvo, ka tikai cilvēki, kuru uzskati sakrīt ar viņas uzskatiem, var izjust patiesu laimi, ka neviens ne-objektīvists nespēs rast patiesu piepildījumu vai jēgu.

Tas ir būtiski šai nodaļai, tāpēc neliels spoileris, ko esmu pieminējis komentāros iepriekš: lai gan viņš apzināti sagrauj savu kompāniju, Francisko ir viens no labajiem tēliem. Viņš slepus sadarbojas ar Džonu Galtu un citiem pazudušajiem kapitālistiem - palīdz sagraut izlaupītāju ekonomiku, iekārdinot neliešus izsviest naudu vējā ar sliktiem ieguldījumiem, tā izraisot tirgus krahus un ekonomisku haosu. (Kāpēc viņš to vienkārši neizstāsta Dagnijai? Iemeslu dēļ.)

San Sebastjana raktuves bija viens no šādiem projektiem. Meksikāņu valdība ir sašutusi, kad pēc pārņemšanas atklāj to nevērtīgumu, un apsūdz Francisko krāpšanā, kas viņam šķiet ārkārtīgi uzjautrinoši. Bet ir vēl kas, ko viņš uztic Dagnijai: darījumā bija paredzēts, ka viņš uzbūvē daudzu miljonu dolāru vērtu dzīvojamo rajonu strādniekiem, kas arī tika pārņemts. Taču nav ko uztraukties, viņš saka, jo viņš to uzbūvēja pēc iespējas nekvalitatīvi:

"Nu, šīs tērauda-karkasa mājas ir pārsvarā kartons, kas pārklāts ar labu imitācijas šellaku. Tās nenostāvēs pat gadu. Kanalizācijas caurules - kā arī lielākā daļa no mūsu kalnrūpniecības iekārtām - tika iegādātas no tirgotājiem, kuru galvenais materiālu avots ir Buenosairesas un Riodežaneiro pilsētu izgāztuves. Šīm caurulēm es došu kādus piecus mēnešus un elektrības sistēmām kādus sešus. Brīnišķīgie ceļi, kur mēs Meksikas Tautas Republikai nolīdzinājām 4000 pēdas klinšu, nenoturēsies vairāk par pāris ziemām: tos veido lēts cements bez pamatslāņa apakšā un balsti sliktos pagriezienos ir tikai nokrāsoti dēļi. Atliek tikai sagaidīt spēcīgāku kalnu nogruvumu. Baznīca, domāju, noturēsies. Viņiem tā būs vajadzīga."

Francisko šķiet priecīgs par šo, uztverot to kā vienu lielu joku, gluži kā viņš būtu atņēmis Meksikas valdībai īpašumu, ko viņi plānoja konfiscēt. Un, ja tu uzskati, ka īpašums ir vienīgā svarīgā lieta, pieņemu, ka vari to tā uztvert.

Bet, sevišķi tādēļ, ka raktuves ir nevērtīgas, vai izlaupītāji nevēlēsies iegūt vismaz kaut kādu labumu no konfiscētā? Ja vien šo mānīšanos nepamanīs uzreiz - un nedomāju, ka mums jāsecina, ka tā notiks, ņemot vērā to, ka šīs daļas galvenais punkts ir Rendas ļaundaru pilnīgā nespēja atšķirt labu darbu no slikta - vai nav ticams, ka tur dzīvos cilvēki, kad mājas sabruks un nogruvums noslaucīs šo apmetni? Francisko, šķiet, domā tāpat, jo viņš saka, ka viņiem "būs vajadzīga" baznīca. Kam tā viņiem būs vajadzīga, ja ne bēru dievkalpojumiem tiem cilvēkiem, kurus nogalinās viņa nekvalitatīvās būves? Nedz Francisko, nedz Dagniju it nemaz nesatrauc šāda doma.

Šis viss man kaut ko atgādināja, un beidzot sapratu, kas tas ir: zelta laikmeta Simpsonu epizode "Marge vs. the Monorail". Tajā Bērnsa kungs - drosmīgi neņemot vērā traucējošo Lielo Valdību, kas ir tipiski Rendas varoņiem - tiek pieķerts izgāžam toksiskus atkritumus publiskā parkā un saņem sodu 3 miljonu dolāru apmērā.

Pilsētas sanāksmē, kamēr Springfīldas ļaudis strīdas par to, ko darīt ar negaidīto naudu, dzīvespriecīgs krāpnieks vārdā Lails Lenlijs uzrodas un pārliecina pilsētu (ar saistošu dziesmu un deju priekšnesumu) izmantot naudu viensliedes dzelzceļa uzbūvēšanai. Leinlijs ietaupa uz visu un izmanto lētākos, nekvalitatīvākos materiālus, lai varētu piesavināties naudu un tad pazust no pilsētas. Šis viensliedes dzelzceļš kļūst nekontrolējams tā slavenību pilnajā pirmajā braucienā, gandrīz izraisot katastrofu, ko izdodas novērst tikai ar Homēra Simpsona (un, iespējams, Leonarda Nīmoja) varonīgu rīcību.

Šajā nodaļā Francisko d'Ankonia spēlē tādu pašu lomu kā Lails Lenlijs. Viņš ir tas, kurš savu mērķu dēļ dzīvespriecīgi maldina lētticīgās masas, panākot, ka tās iztērē naudu nevērtīgām, bīstamām būvēm. Vienīgā atšķirība ir tāda, ka šeit morāles kompass darbojas otrādi, un Renda grib, lai secinām, ka Francisko ir dedzīgais varonis un nelaimīgie vienkāršie ļaudis ir stulbeņi, kas ir pelnījuši to, kas ar viņiem notiek. Savukārt Simpsonu epizodē Lenlijas beigās saņem pelnīto sodu. Tā ir tāpēc, ka Simpsonu autoriem ir labāks morāles kompass nekā Ainai Rendai.