Oriģināls

Mārdža pret viensliedes dzelzceļu

(1. daļa, 5. nodaļa)

Šīs nodaļas pēdējā daļa pārskrien dažiem gadiem pagātnē. Mums tiek pavēstīts, ka Dagnija bija 24 gadus veca tad, kad satika Francisko Ņujorkā. Tajā naktī viņi ir kopā gultā un viņš šķiet kādas iekšējas cīņas nomocīts un lūdz ko dīvainu: “Palīdzi man palikt. Atteikties. Lai gan viņam ir taisnība!” –, taču atsakās paskaidrot, ko ar to domājis vai kas neliek viņam mieru. Nākamajā rītā pirms došanās prom viņš saka, ka darīs lietas, par kurām viņa viņu nosodīs un lūdz viņai atcerēties, ka viņš ir viņu brīdinājis. Drīz pēc tam viņš aiziet no biznesa pasaules un sāk rīkot dīvainas, izšķērdīgas balles gluži kā jebkurš cits bezatbildīgs uzdzīvotājs.

Atgriežoties mūsdienās, Dagnija dodas uz viņa numuru Veina-Folklenda viesnīcā (Rendas versija par Waldorf-Astoria), saniknota un apņēmīga noskaidrot, kas ar Francisko notiek.

Viņa bija pārliecināta, ka ir dusmīga, kad pieklauvēja pie viņa durvīm. Viņa dzirdēja viņa balsi, kas atbildēja: “Ienāciet.” Viņa atrāva durvis vaļā un gāja iekšā.

Francisko Domingo Karloss Andress Sebastjans sēdēja uz grīdas un spēlējās ar stikla lodītēm.

Neviens nekad nebija prātojis par to, vai Francisko d’Ankonia bija izskatīgs vai ne – tas nešķita būtiski; kad viņš iegāja telpā, nebija iespējams lūkoties uz kādu citu (..) Viņa ķermenis šķita radīts kā vingrinājums stila vienotībā – stilā, kurā apvienojās kalsnuma, kompakts ķermenis, garas kājas un spējas kustības. Viņa sejas vaibstiem piemita skulptūras izsmalcinātā precizitāte. Viņa mati bija melni un taisni, savākti aizmugurē. Viņa ādas iedegums pastiprināja pārsteidzošo acu krāsu: tās bija skaidri, dzidri zilas.

Kā varbūt jau esat pamanījuši, Francisko ir pēdējais garu, tievu, zilacainu varoņu sarakstā. Izskatās, ka runa ir par autora simpātijām.

Dagnija konfrontē viņu, apsūdzot apzinātā Sansebastjanas projekta sabotāžā, raktuvju izveidošanā, labi zinot to nevērtīgumu. Francisko to īpaši nenoliedz, taču nevainīgi jautā, vai viņa ir pārliecināta, ka tā vienkārši nav bijusi kļūda:

“Vai man nav tiesību būt cilvēkam? Vai man būtu jāmaksā par citu kļūdām, bet nedrīkstu vienreiz kļūdīties pats?”

“Tas neizskatās pēc tevis.”

Kad Dagnija atsakās pieņemt, ka viņa rīcība bija nejauša kļūda, viņš sāk smieties. Dīvainā kārtā tieši tas pārliecina Dagniju, ka viņš nav tas izlutinātais bagātnieks, par kādu šķita kļuvis:

Bezatbildīgiem muļķiem nepiemīt spēja izjust neaptumšotu prieku, viņa nodomāja, svēts gara miers nav pieejams cilvēkiem pašplūsmā; spēja šādi smieties ir visdziļāko, visnopietnāko domu rezultāts.

Šie vārdi man atgādina kristiešu evaņģēlistus, kuri apgalvo, ka nav iespējams būt patiešām laimīgam bez Jēzus, ka ateisti var izjust nejaušu patiku, taču ne to dziļo, jēgpilno prieku, kāds ir pieejams tikai kristiešiem. Līdzīgi kā visās kultu filozofijās, Renda apgalvo, ka tikai cilvēki, kuru uzskati sakrīt ar viņas uzskatiem, var izjust patiesu laimi, un ka neviens ne-objektīvists nespēs rast patiesu piepildījumu vai jēgu.

Tas ir būtiski šai nodaļai, tāpēc neliels “spoileris”, ko esmu pieminējis komentāros iepriekš: lai gan viņš apzināti sagrauj savu kompāniju, Francisko ir viens no labajiem tēliem. Viņš slepus sadarbojas ar Džonu Galtu un citiem “pazudušajiem kapitālistiem” – palīdz sagraut izlaupītāju ekonomiku, iekārdinot neliešus izsviest naudu vējā ar sliktiem ieguldījumiem, tā izraisot tirgus krahu un ekonomisku haosu. (Kāpēc viņš to vienkārši neizstāsta Dagnijai? Iemeslu dēļ.)

Sansebastjanas raktuves bija viens no šādiem projektiem. Meksikāņu valdība ir sašutusi, kad pēc pārņemšanas atklāj, ka tās nav vērtīgas, un apsūdz Francisko krāpšanā, kas viņam šķiet ārkārtīgi uzjautrinoši. Bet ir vēl kas, ko viņš uztic Dagnijai: darījums paredzēja, ka viņš uzbūvēs daudzus miljonus dolāru vērtu dzīvojamo rajonu strādniekiem, kas arī tika pārņemts. Taču nav ko uztraukties, viņš saka, jo viņš to uzbūvēja tik nekvalitatīvu, cik vien varēja:

“Tātad šīs tērauda karkasa mājas ir pārsvarā kartons, kas pārklāts ar labu imitācijas šellaku. Tās nenostāvēs pat gadu. Kanalizācijas caurules, kā arī lielākā daļa no mūsu kalnrūpniecības iekārtām tika iegādātas no tirgotājiem, kuru galvenais materiālu avots ir Buenosairesas un Riodežaneiro pilsētu izgāztuves. Šīm caurulēm es došu kādus piecus mēnešus un elektrības sistēmām kādus sešus. Brīnišķīgie ceļi, kuru dēļ mēs Meksikas Tautas Republikai nolīdzinājām 4000 pēdu klinšu, nenoturēsies vairāk par pāris ziemām: tos veido lēts cements bez pamatslāņa apakšā un balsti sliktos pagriezienos ir tikai nokrāsoti dēļi. Atliek vien sagaidīt spēcīgāku kalnu nogruvumu. Baznīca, domāju, noturēsies. Viņiem tā būs vajadzīga.”

Francisko šķiet priecīgs par šo un uztver to kā vienu lielu joku, gluži kā būtu atņēmis Meksikas valdībai īpašumu, ko viņi plānoja konfiscēt. Un, ja tiek uzskatīts, ka īpašums ir vienīgā svarīgā lieta, pieņemu, ka var to tā uztvert.

Bet – īpaši tāpēc, ka raktuves nav vērtīgas, – vai izlaupītāji nevēlēsies gūt vismaz kaut kādu labumu no konfiscētā? Ja vien šo mānīšanos nepamanīs uzreiz – nedomāju, ka mums jāsecina, ka tā notiks, ņemot vērā, ka šīs daļas galvenais punkts ir Rendas ļaundaru pilnīgā nespēja atšķirt labu darbu no slikta, –, vai nav ticams, ka tur dzīvos cilvēki, kad mājas sabruks un nogruvums noslaucīs šo apmetni? Francisko, šķiet, domā tāpat, jo viņš saka, ka viņiem “būs vajadzīga” baznīca. Kam viņiem tā būs vajadzīga, ja ne bēru dievkalpojumiem tiem cilvēkiem, kurus nogalinās viņa nekvalitatīvās būves? Nedz Francisko, nedz Dagniju šāda doma it nemaz nesatrauc.

Šis viss man kaut ko atgādināja, un beidzot es sapratu, kas tas ir: zelta laikmeta “Simpsonu” sēriju Marge vs. the Monorail. Tajā Bērnsa kungs – drosmīgi, neņemot vērā traucējošo Lielo Valdību, kas ir tipiski Rendas varoņiem, – tiek pieķerts, kad izgāž toksiskus atkritumus publiskā parkā, un saņem sodu trīs miljonu dolāru apmērā.

Pilsētas sanāksmē, kamēr Springfīldas ļaudis strīdas par to, ko darīt ar negaidīto naudu, uzrodas dzīvespriecīgs krāpnieks vārdā Lails Lenlijs un pārliecina pilsētu (ar saistošu dziesmu un deju priekšnesumu) izmantot naudu viensliedes dzelzceļa uzbūvēšanai. Leinlijs ietaupa uz visu un izmanto lētākos, nekvalitatīvākos materiālus, lai varētu piesavināties naudu un tad pazust no pilsētas. Šis viensliedes dzelzceļš kļūst nekontrolējams tā slavenību pilnajā pirmajā braucienā, gandrīz izraisot katastrofu, ko izdodas novērst tikai ar varonīgu Homēra Simpsona (un, iespējams, Leonarda Nīmoja) rīcību.

Šajā nodaļā Francisko d’Ankonia spēlē tādu pašu lomu kā Lails Lenlijs. Viņš ir tas, kurš savu mērķu dēļ dzīvespriecīgi maldina lētticīgās masas, panākot, ka tās iztērē naudu nevērtīgām, bīstamām būvēm. Vienīgā atšķirība ir tāda, ka šeit morāles kompass darbojas otrādi un Renda grib, lai secinām, ka Francisko ir dedzīgs varonis un nelaimīgie vienkāršie ļaudis ir stulbeņi, kuri ir pelnījuši to, kas ar viņiem notiek. Savukārt “Simpsonu” epizodē Lenlijs beigās saņem pelnīto sodu. Tā ir tāpēc, ka “Simpsonu” autoriem ir labāks morāles kompass nekā Ainai Rendai.