Oriģināls

Vēršanās pret trestiem

1. daļa, 6. nodaļa

Kad Henks ir saģērbies un dodas lejā uz balli, kas viņu biedē (un kas tiek rīkota, atcerieties, lai atzīmētu viņa kāzu jubileju), viņš domā par kaut ko citu. Viņš kavējas pie iepriekš lasītā laikraksta redakcijas viedokļa par “Iespēju izlīdzināšanas” likumprojektu:

Redakcijas viedoklis bija, ka sarūkošas ražošanas, tirgu mazināšanās un iztikas pelnīšanas iespēju izzušanas laikā nav godīgi ļaut vienam cilvēkam būt vairāku uzņēmumu īpašniekam, kamēr citiem nepieder neviens; ir postoši ļaut dažiem savākt visus resursus, neatstājot citiem iespēju (..). Redakcijas viedoklis paredzēja, ka šis piedāvātais likums tiks pieņemts – likums, kas liedz jebkuram vienam cilvēkam vai korporācijai būt vairāk nekā viena koncerna īpašniekam.

Viņš netic, ka likums tiks pieņemts. Viņš “nespēj noticēt” tam, ka kaut kas, viņaprāt, tik acīmredzami muļķīgs varētu vispār notikt, un Veslijs Moučs bija viņam apliecinājis, ka šis likumprojekts tiks sakauts. Bet, kad viņš ir nokāpis lejā, viņš atklāj, ka visi balles viesi to apspriež. Viņam par pārsteigumu, sievas viesu saraksts ir īstena neliešu galerija ar grāmatas sliktajiem tēliem, kurus Renda sauc par “izlaupītāju pārliecības intelektuāļiem”.

Pirmkārt, ir ieradies Saimons Pritčets, kurš nesen ir kļuvis par Filozofijas katedras vadītāju Patrika Henrija Universitātē. Viņš ir filozofs, kurš netic loģikai, pierādījumiem un jēgai:

“Ticība pierādījumiem, mans dārgais biedr, ir visnaivākais no visiem aizspriedumiem. Vismaz tas mūsu laikmetā ir plaši atzīts.”

Ir ieradies arī rakstnieks vārdā Balfs (jā, Balfs) Jūbenks, kurš piedāvā pieņemt likumu, kas ierobežotu vienas grāmatas kopējo metienu līdz desmit tūkstošiem eksemplāru. Netieši tiek norādīts, ka viņš to ierosina tikai tāpēc, ka apmēram tik populāras ir viņa paša grāmatas:

Ļoti jauna meitene baltā vakarkleitā bikli vaicāja: “Kāda ir dzīves patiesā būtība, Jūbenka kungs?”

“Ciešanas,” atbildēja Balfs Jūbenks. “Sakāve un ciešanas.”

Lai īpaši uzsvērtu to, ka Ainas Rendas nelieši visi ir kloni ar identisku pasaules uzskatu un raksturu, viņa pat liek viņiem atdarināt citam cita teikto:

“Sižets literatūrā ir primitīva vulgaritāte,” nievājoši noteica Balfs Jūbešnks.

Doktors Pritčets, šķērsodams istabu uz bāru, apstājās, lai piebilstu: “Tieši tā. Gluži kā loģika ir primitīva vulgaritāte filozofijā.”

“Gluži kā melodija ir primitīva vulgaritāte mūzikā,” sacīja Morts Lidijs.

Bet lielākais ļaundaris no klātesošajiem ir žurnālists Bertrams Skaders. Gluži kā ar visiem grāmatas ļaundariem, var jau pirmajā brīdī noteikt, ka viņš ir sliktais tēls, tāpēc ka viņš ir neglīts:

Bertrams Skaders stāvēja, nošļucis pār leti. Viņa garā, tievā seja izskatījās tā, it kā būtu ierāvusies uz iekšu, izņemot muti un acābolus, kas bija palikuši izvirzīti kā tādi trīs mīksti bumbuļi. Viņš bija žurnāla The Future redaktors, kurā publicēja rakstu par Henku Rerdenu ar nosaukumu “Astoņkājis”.

Rerdens uztvēra šo rakstu “nevis kā viedokli, bet gan kā gļotu spaini, kas publiski iztukšots (..), kā ņirgāšanās straumi”. Kad viņš saprot, ka sieva ir ielūgusi Skaderu, viņš uz Lilianu sadusmojas:

“Šī ir pirmā reize, kad esi uzaicinājusi šo...” viņš pateica piedauzīgu lamu vārdu ar neemocionālu precizitāti, “uz manu māju. Un tā ir arī pēdējā.”

“Kā tu uzdrīksties saukt…”

“Nestrīdies, Liliana! Citādi tūlīt pat iztriekšu viņu ārā.”

Labi, laiks pārtraukumam. Jā, Henks ir neapmierināts, tāpēc ka Liliana ir ielūgusi tik daudzus neglītus, mīkstsejainus izlaupītājus. Un, jā, tekstā ir netieši pateikts, ka tas ir viņas neizskaidrojamās ļaunprātības rezultāts. Bet tiešām, ko tu sagaidītu? Henks atteicās kaut mazliet piedalīties balles organizēšanā. Mums tikko pavēstīja, ka viņš ir distancējies no viņas visas viņu laulības garumā, ka viņam nav ne mazākās intereses par viņas dzīvi un arī nav vēlmes stāstīt par savējo. Vai ir kāds brīnums, ka viņam nepatīk sievas organizētā balle? Vai, citiem vārdiem, kurus Renda saprastu: ja jūs noalgojat kādu un tad atsakāties viņam pastāstīt par viņa amatu un pienākumiem, vai jūs tiešām būtu pārsteigti un vainotu šo personu, ja tai neizdotos paveikt savu darbu labi?

Mums netiek pavēstīts, kāda tieši bija Bertrama Skadera kritika, taču viņa raksta nosaukums acīmredzami atgādina par slaveno politisko karikatūru, kurā Standard Oil tika attēlots kā astoņkājis, kura taustekļi ir apvijušies ap valdību un industriju. (Personīgi vienmēr esmu iztēlojies viņu kā Metjū Taibiju, kurš vēl spēcīgāk salīdzināja banku Goldman Sachs ar “lielu vampīrkalmāru, kas apvijies ap cilvēces seju” un kurš, kā man patīk domāt, būtu glaimots par šādu salīdzinājumu.) Ja tā tiešām ir, tad “Iespēju izlīdzināšanas” likumprojekts droši vien ir Rendas versija par Šērmana likumu, kas bija vērsts pret trestiem un tika izmantots, lai likvidētu Standard Oil monopolu.

Renda, protams, uzskata, ka jebkurš likums, kas liedz cilvēkiem vai kompānijām iegūt pārāk daudz ietekmes, var būt tikai un vienīgi to ļauno izlaupītāju ideja, kas ienīst panākumus. Patiesībā prettrestu likuma juridiskais pamatojums atbalsta kapitālismu: patērētājiem ir labāk, ja pastāv konkurence, kas notur cenas zemas un nodrošina inovācijas un labu kvalitāti. Bez konkurences monopolam ir daudz vieglāk kropļot vai manipulēt ar tirgu, piemēram, uzpērkot dabas resursus vai nozīmīgu infrastruktūru, lai liegtu citiem iespēju to izmantot, vai piespiežot sadarbības partneru kompānijas liegt sāncenšiem iespējas.

Un, atcerēsimies, vienam ārkārtīgi bagātam monopolam ir daudz lielāka iespēja pirkt un pārdot politiķus, kuri klausīs tā rīkojumiem, tādā veidā panākot sev labvēlīgu un potenciālajiem konkurentiem kaitīgu likumu pieņemšanu. Tas varētu izpausties kā apgrūtinoši noteikumi, kas kalpo kā mākslīgas barjeras iekļūšanai tirgū, vai pat kā vardarbības pielietošana potenciālo konkurentu aizbiedēšanai un tad valdības uzpirkšana, lai tā to ignorētu. Renda nekad šādus riskus nespētu iedomāties, tāpēc ka viņas pasaules uzskatā visa ļaunuma sakne ir valdība, bet milzīgas korporācijas ir absolūti nevainīgas un nekādi nevar darīt ko sliktu. Taču reālajā pasaulē nav grūti saprast, kāpēc neiegrožotas korporācijas var būt tikpat liels drauds brīvībai kā neiegrožotas valdības.