Oriģināls

Vēršanās pret trestiem

1. daļa, 6. nodaļa

Kad Henks pabeidz ģērbties un dodas lejup uz balli, kas viņu biedē (kas tiek rīkota, atcerieties, lai svinētu viņa kāzu gadadienu), viņa prāts ir kur citur. Viņš domās kavējas pie iepriekš lasītā laikraksta redakcijas viedokļa par "Iespēju izlīdzināšanas" likumprojektu:

Redakcijas viedoklī bija teikts, ka sarūkošas ražošanas, tirgu mazināšanās un iztikas pelnīšanas iespēju izzušanas laikā nav godīgi ļaut vienam cilvēkam būt vairāku uzņēmumu īpašniekam, kamēr citiem nepieder neviens; tas ir postoši - ļaut dažiem savākt visus resursus, neatstājot citiem iespēju... Redakcijas viedoklis paredzēja, ka šis piedāvātais likums tiks pieņemts - likums, kas liedz jebkuram cilvēkam vai korporācijai būt vairāk nekā viena koncerna īpašniekam.

Viņš netic, ka likums tiks pieņemts. Viņš "nav spējīgs noticēt" tam, ka kaut kas, viņaprāt, tik acīmredzami muļķīgs varētu vispār notikt, un Vīzlijs Moučs bija viņam apliecinājis, ka šis likumprojekts tiks sakauts. Bet, kad viņš ir nogājis lejā, viņš atklāj, ka ikviens ballē to apspriež. Viņam par šoku, sievas viesu saraksts ir īstena neliešu galerija ar grāmatas sliktajiem tēliem, kurus Renda sauc par "izlaupītāju pārliecības intelektuāļiem".

Pirmkārt, tur ir Saimons Pritčets, kas nesen kļuvis par filozofijas departamenta vadītāju Patrika Henrija Universitātē. Viņš ir filozofs, kas netic loģikai, pierādījumiem vai jēgai:

"Ticība pierādījumiem, mans dārgais biedrs, ir visnaivākais no visiem aizspriedumiem. Vismaz tas mūsu laikmetā ir plaši atzīts."

Tur ir arī rakstnieks vārdā Balfs (jā, Balfs) Jūbanks, kas piedāvā likumu, kas ierobežotu jebkuras grāmatas kopējo metienu līdz desmit tūkstošiem eksemplāru. Netieši tiek norādīts, ka viņš to saka tādēļ, ka apmēram tik populāras ir viņa paša grāmatas:

Ļoti jauna meitene baltā vakarkleitā bikli vaicāja, "Kāda ir dzīves patiesā būtība, Jūbanka kungs?"

"Ciešanas," atbildēja Balfs Jūbanks. "Sakāve un ciešanas."

Lai īpaši uzsvērtu to, ka Ainas Rendas nelieši visi ir kloni ar identiskiem pasaules uzskatiem un bez atšķirīgām personībām, viņa pat liek tiem atdarināt vienam otra teikto:

"Sižets literatūrā ir primitīva vulgaritāte," nievājoši noteica Balfs Jūbanks.

Doktors Pritčets, ejot pāri istabai uz bāru, apstājās, lai piebilstu, "Tieši tā. Gluži kā loģika ir primitīva vulgaritāte filozofijā."

"Gluži kā melodija ir primitīva vulgaritāte mūzikā," sacīja Morts Liddijs.

Bet lielākais ļaundaris no klātesošajiem ir žurnālists, saukts par Bertramu Skadderu. Gluži kā ar visiem grāmatas ļaundariem, tu vari jau pirmajā brīdī noteikt, ka viņš ir sliktais tēls, jo viņš ir neglīts:

Bertrams Skadders stāvēja, nošļucis pret leti. Viņa garā, tievā seja izskatījās tā, it kā būtu ierāvusies uz iekšu, izņemot viņa muti un acu ābolus, kas bija palikuši izvirzīti kā tādi trīs mīksti bumbuļi. Viņš bija redaktors žurnālam The Future, kurā publicēja rakstu par Henku Rērdenu ar nosaukumu "Astoņkājis".

Rērdens uztvēra šo rakstu "nevis kā ideju izpausmi, bet gan kā gļotu spaini, kas publiski iztukšots... ņirgāšanās straumi". Kad viņš saprot, ka sieva ielūgusi Skadderu, viņš ir saniknots uz Lillianu:

"Tā ir pirmā reize, kad tu esi uzaicinājusi šo..." viņš pateica piedauzīgu lamu vārdu ar bez-emociju precizitāti, "manā mājā. Tā ir arī pēdējā."

"Kā tu uzdrīksties saukt -"

"Nestrīdies, Lilliana! Citādi tūlīt pat izmetīšu viņu ārā."

Labi, laiks pārtraukumam. Jā, Henks ir neapmierināts, jo Lilliana ir ielūgusi tik daudzus neglītus, mīkstsejainus izlaupītājus viņa mājā. Un jā, teksts netieši norāda, ka tas ir rezultāts neizskaidrojamai viņas ļaunprātībai. Bet tiešām, ko tu sagaidītu? Henks atteicās jebkādā veidā piedalīties šīs balles organizēšanā. Mums tikko pavēstīja, ka viņš bija distancējies no viņas visas laulības laikā, ka viņam nav ne mazākās intereses par viņas dzīvi un arī nav vēlmes stāstīt par savējo. Vai tas ir kāds brīnums, ka viņam nepatīk sievas izplānotā balle? Vai, citiem vārdiem, ko Renda saprastu: ja tu noalgo kādu un tad atsakies viņam pastāstīt par viņa amatu vai viņa pienākumiem, vai tu tiešām būtu pārsteigts vai vainotu viņu, ja viņam neizdotos paveikt savu darbu labi?

Mums nepavēsta, kāda bija Bertrama Skaddera kritikas pamattēze, taču viņa raksta nosaukums acīmredzami atgādina par slaveno politisko karikatūru, kurā Standard Oil attēlots kā astoņkājis, kura taustekļi apvijušies ap valdību un industriju. (Personīgi vienmēr esmu iztēlojies viņu kā Mettjū Taibbi, kas vēl spēcīgāk salīdzināja Goldman Sachs ar "lielu vampīrkalmāru, kas apvijies ap cilvēces seju" un kas, kā man patīk domāt, būtu glaimots par šādu salīdzinājumu.) Ja tā tiešām ir, tad "Iespēju izlīdzināšanas" likumprojekts droši vien ir Rendas versija par Šermana Likumu, kas bija vērsts pret trestiem un tika izmantots, lai likvidētu Standard Oil monopolu.

Rendas uzskats, protams, ir tāds, ka jebkurš likums, kas liedz cilvēkiem vai kompānijām iegūt pārāk daudz ietekmes, var būt tikai un vienīgi ļauno izlaupītāju, kas ienīst panākumus, ideja. Patiesībā anti-trestu likuma juridiskais pamatojums ir kapitālismu atbalstošs: patērētājiem ir labāk, ja pastāv konkurence, kas notur cenas zemas un nodrošina inovācijas un labu kvalitāti. Bez konkurences monopolam ir daudz vieglāk kropļot vai manipulēt tirgu: piemēram, uzpērkot dabas resursu vai kritisku infrastruktūru, lai liegtu citiem iespēju to izmantot, vai piespiežot citas kompānijas, ar kurām tas sadarbojas, liegt sāncenšiem iespējas.

Un, atcerēsimies, vienam ārkārtīgi bagātam monopolam ir daudz lielākas spējas pirkt un pārdot politiķus, kas klausīs tā rīkojumiem, tā panākot sev labvēlīgu un potenciālajiem konkurentiem kaitīgu likumu pieņemšanu. Tas varētu izpausties kā apgrūtinoši noteikumi, kas kalpo kā mākslīgas barjeras iekļūšanai tirgū, vai pat kā vardarbības izmantošana potenciālo konkurentu aizbiedēšanai un tad valdības uzpirkšana, lai tā to ignorētu. Tie nav riski, ko Renda jebkad spētu iedomāties, jo viņas pasaules uzskatā visa ļaunuma sakne ir valdība, bet milzīgas korporācijas ir pilnīgi nevainīgas organizācijas, kas nekādi nevar darīt ko sliktu. Taču reālā pasaulē nav grūti saskatīt, kāpēc neiegrožotas korporācijas var būt tikpat liels drauds brīvībai kā neiegrožotas valdības.