Pirāti starptautiskajos ūdeņos
1. daļa, 6. nodaļa
Dagnija, klīstot cauri cilvēku drūzmām Henka ballē, nejauši izdzird sarunu:
"Pagājušā naktī," teica vecmeita, "Es nespēju aizmigt šaušanas dēļ. Visu nakti skanēja ieroči, tur tālu jūrā. Nebija nekādu zibšņu. Nebija nekā. Tikai šie sprādzieni ik pēc liela brīža… Ikviens pie krasta zina, kas tas bija. Tas bija Ragnārs Danneskjolds. Tā bija Krasta Apsardze, kas centās viņu notvert."
"Ragnārs Danneskjolds Delavēras līcī?" kāda sieviete noelsās.
"O, jā. Viņi saka, ka tā nav pirmā reize."
Henka viesi sarīkojuši Jūs-Jau-Viņu-Pazīstat izskaidrojošo sarunu par terorizējošo Ragnāru Danneskjoldu, kurš ir mūsdienu pirāts, kas uzglūn tirdzniecības kuģiem Atlantijas okeānā. Mums pavēsta, ka "Norvēģijas Tautas Republika" ir izsludinājusi miljons dolāru atlīdzību par viņa galvu, ka viņš bija sagrābis palīdzības kuģi, pilnu ar kravām "Francijas Tautas Republikai", un ka viņa kuģis ir pārāks par jebkuru "Anglijas Tautas Republikas" flotes kuģi.
Lai gan iepriekš dzirdējām par to, kā izlaupītāji pārņēmuši Meksiku, šī ir pirmā īstā pazīme, kas tieši tas pats notiek visā pasaulē, tāpēc ka Renda jebkuru "tautas" piesaukšanu uztver kā nešaubīgu ļaunu zīmi. (Labāk neteikt viņai, ka ASV Konstitūcija sākas ar "We the People", nevis "We the Individuals" - viņa dievina Ameriku, un nedomāju, ka viņa spēs tikt galā ar kognitīvo disonansi.
Kas visā šajā ir ievērības cienīgs, ir tas, ka šie ātrie, viegli un daudzmaz vienlaicīgie sociālistu varas apvērsumi ikvienā valstī, izņemot Ameriku, notiek aizkadrā. To pasniedz kā notikušu faktu, un mēs nekad tā pa īstam nedzirdam par to, izņemot reizes, kad to šādi piemin sarunā. Tas rosina jautājumu, ko uzdevu savā pirmajā ierakstā par šo notikumu cēloņiem. Kā tas ir iespējams, ka visi citi pasaulē sāka vienlaikus domāt vienādi? Īpaši, ja sociālisms ir tik nepārprotami postošs, kā to apgalvo Renda, vai nevajadzētu būt vismaz dažām valstīm, kas redz savu kaimiņu postu un izvēlas nesekot šai tendencei? Un arī - kāpēc nav nogurušu, kopā saspiedušos kapitālistu bēgļu straume, kas no Eiropas ierodas Ņujorkas ostās?
"Viņš ir ticis redzēts arī Nantaketā. Un Barharborā. Laikrakstiem palūdz par to nerakstīt."
"Kāpēc?"
"Viņi nevēlas, ka cilvēki uzzina par flotes nespēju tikt ar viņu galā.
"Man tas nepatīk. Tas ir smieklīgi. Tas atgādina viduslaikus."
Labi teikts, vārdā nenosauktā sieviete Henka ballē! Es piekrītu. Pirātu kuģis, kas uzglūn un sagrābj, un iznīcina tirdzniecības kuģus, pat ļoti izklausās pēc kaut kā no viduslaikiem. Taču ir neparasti, ka no visiem cilvēkiem uz to norāda tieši Aina Renda.
Es tikko pabeidzu lasīt Paula Kolinsa grāmatu The Birth of the West, kas ir par to, kā tas, ko tagad saucam par "Rietumu civilizāciju", radās no vardarbīgās anarhijas 10. gadsimta Eiropā. Tajos laikos Eiropa sastāvēja nevis no nācijām, bet gan vājām ķildīgu pilsētvalstu savienībām, kuras pārvaldīja dažnedažādi maznozīmīgi karaļi un vietējie varasvīri. Viena no šo laiku tendencēm bija konstants ārēju iebrucēju drauds: austrumos tie bija maģāri; dienvidos saracēņi; un rietumos vikingi, kas bija sevišķs drauds Anglijā, Īrijā un Skotijā, bet kas arī iebruka kontinentā pat līdz Parīzei. Viņi visi izlaupīja pilsētas un klosterus, kā arī terorizēja lauku apvidus. Daži karaļi pretojās - ar dažādām sekmēm; citi maksāja pārmērīgas nodevas, lai tikai viņi aizietu.
Būtiskais ir tas, ka šie iebrukumi radās likuma un kārtības sabrukuma dēļ. Bez spēcīgas centrālās varas vai īstenas valdošās autoritātes, izolētās kopienas nespēja aizstāvēties pret ārējiem draudiem. Bija vajadzīga Svētās Romas impērijas izveidošanās, lai kaut kādā mērā atjaunotu mieru un stabilitāti šajā karu plosītajā kontinentā.
Lai gan Eiropā vairāk neiebrūk barbaru laupītāji, pastāv acīmredzams mūsdienu līdzinieks, kas ir Somālija. Pēc asiņaina pilsoņu kara sabrūkot valdībai, Somālijā vairāk nekā divdesmit gadus valdīja anarhija, un tā rezultātā tā ir kļuvusi par drošu patvērumu pirātiem, kas sagrābj kuģus un sagūsta ekipāžas, lai saņemtu izpirkuma maksas. (Viens no dramatiskākajiem piemēriem bija kuģa Maersk Alabama sagrābšana 2009. gadā, kas beidzās ar to, ka jūras kājnieku snaiperi nogalināja pirātus, kas bija sagūstījuši kapteini.) Arī sauszemē situācija nav īpaši labāka, jo tādi vardarbīgi grupējumi kā Al Šabab tiecas uzspiest islamistu likumus.
Taču libertārieši to nesaprot un pavisam nopietni apgalvo, ka Somālija ir kapitālistu paradīze, jo tai nav funkcionējošas centrālas valdības. Ludviga fon Mīzesa institūts paziņo, ka "Somālija ir itin labi tikusi galā šajos 15 gados kopš tās valdības sabrukuma", savukārt Reason slavē "Somālijas anarhijas priekšrocības". Šīs "priekšrocības" droši vien nedeva labumu tiem desmitiem tūkstošu cilvēku, kas nomira 2011. gada badā, ko pastiprināja Al Šabab rīkotā sacelšanās.
Būtiski ir tas, ka tā notiek vienmēr. Gan viduslaiku Eiropā, gan mūsdienu Somālijā varas vakuumu neizbēgami izmantos nežēlīgi un ambiciozi noziedznieki, kas mēģina sagrābt varu un valdīt pār citiem. Mierīgs brīvais tirgus nav kaut kas dabīgs, bet gan ir civilizācijas izveidots, un to jāaizstāv ar valsts varu. Renda apraksta Ragnāru Danneskjoldu kā problēmu, kas rodas no pārliekas valdības varas, lai gan īstenībā to rada šīs varas iztrūkums.