Oriģināls

Pirāti starptautiskajos ūdeņos

1. daļa, 6. nodaļa

Dagnija, klīzdama cauri cilvēku drūzmai Henka ballē, nejauši izdzird sarunu:

“Pagājušajā naktī,” teica vecmeita, “nespēju aizmigt šaušanas dēļ. Visu nakti skanēja ieroči tur, tālu jūrā. Nebija nekādu zibšņu. Nebija nekā. Tikai šie sprādzieni ik pa laikam (..). Visi uz sauszemes zina, kas tas bija. Tas bija Rangnars Dannešells. Tā bija Krasta apsardze, kas centās viņu notvert.”

“Rangnārs Dannešells Delavēras līcī?” kāda sieviete noelsās.

“O jā. Viņi saka, ka tā nav pirmā reize.”

Henka viesi sarunājas “jūs-jau-viņu-pazīstat” stilā par terorizējošo Rangnaru Dannešellu, kurš ir mūsdienu pirāts un uzglūn tirdzniecības kuģiem Atlantijas okeānā. Mums tiek pavēstīts, ka “Norvēģijas Tautas Republika” ir izsludinājusi miljons dolāru atlīdzību par viņa galvu, ka viņš bija sagrābis palīdzības kuģi, pilnu ar “Francijas Tautas Republikas” kravām un ka viņa kuģis ir pārāks par jebkuru “Anglijas Tautas Republikas” flotes kuģi.

Lai gan iepriekš lasījām, ka izlaupītāji ir pārņēmuši Meksiku, šī ir pirmā reālā norāde, ka tieši tas pats notiek visā pasaulē, tāpēc ka Renda jebkuru “tautas” piesaukšanu uztver kā nešaubīgi ļaunu zīmi. (Labāk neteikt viņai, ka ASV Konstitūcija sākas ar “We the People”, nevis “We the Individuals”, – viņa dievina Ameriku, un nedomāju, ka spēs tikt galā ar kognitīvo disonansi.)

Visā šajā ievērības cienīgs ir tas, ka ātrie, vieglie un daudzmaz vienlaicīgie sociālistu varas apvērsumi pārējās valstīs, izņemot Ameriku, notiek aizkadrā. Tas tiek pasniegts kā noticis fakts, un mēs nekad tā pa īstam neuzzinām par to, izņemot reizes, kad to kāds piemin sarunā. Tas rosina uzdot jautājumu, ko uzdevu pirmajā ierakstā par šo notikumu cēloņiem. Kā tas ir iespējams, ka visi citi pasaulē sāka vienlaikus domāt vienādi? Īpaši ja sociālisms ir tik nepārprotami postošs, kā to apgalvo Renda, vai nevajadzētu būt vismaz dažām valstīm, kas redz kaimiņu postu un izvēlas nesekot šai tendencei? Un arī – kāpēc nav nogurušu, kopā saspiedušos kapitālistu bēgļu straumes, kas no Eiropas ierodas Ņujorkas ostās?

“Viņš ir ticis redzēts arī Nantaketā. Un Barharborā. Laikrakstiem lūdz par to nerakstīt.”

“Kāpēc?”

“Viņi nevēlas, ka cilvēki uzzina par flotes nespēju tikt ar viņu galā.”

“Man tas nepatīk. Tas ir smieklīgi. Tas atgādina viduslaikus.”

Labi teikts, vārdā nenosauktā sieviete Henka ballē! Es piekrītu. Pirātu kuģis, kas uzglūn un sagrābj, un iznīcina tirdzniecības kuģus, pat ļoti izklausās pēc kaut kā no viduslaikiem. Taču ir neparasti, ka Aina Renda uz to norāda.

Tikko pabeidzu lasīt Paula Kolinsa grāmatu The Birth of the West, kas ir par to, kā tas, ko mūsdienās dēvējam “Rietumu civilizāciju”, radās no vardarbīgas anarhijas 10. gadsimta Eiropā. Tajos laikos Eiropa sastāvēja nevis no nācijām, bet gan no vājām ķildīgu pilsētvalstu savienībām, kuras pārvaldīja dažnedažādi maznozīmīgi karaļi un vietējie varasvīri. Viena no tā laika tendencēm bija konstants ārēju iebrucēju drauds: austrumos tie bija maģāri, dienvidos – saracēņi, un rietumos – vikingi, kas bija īpaši liels drauds Anglijā, Īrijā un Skotijā, bet kas arī iebruka kontinentā līdz pat Parīzei. Viņi izlaupīja pilsētas un klosterus, kā arī terorizēja lauku apvidus. Daži karaļi pretojās - ar dažādām sekmēm, citi maksāja pārmērīgas nodevas, lai tikai viņi dotos prom.

Būtiski ir tas, ka šie iebrukumi notika likuma un kārtības sabrukuma dēļ. Bez spēcīgas centrālās varas vai valdošās autoritātes, izolētās kopienas nespēja aizstāvēties pret ārējiem draudiem. Bija jāizveidojas Svētajai Romas impērijai, lai kaut kādā mērā atjaunotu mieru un stabilitāti karu plosītajā kontinentā.

Lai gan Eiropā vairs barbaru laupītāji neiebrūk, eksistē acīmredzams mūsdienu līdzinieks – Somālija. Pēc asiņaina pilsoņu kara, kura rezultātā sabruka valdība, Somālijā vairāk nekā 20 gadus valdīja anarhija, un tā rezultātā tā ir kļuvusi par drošu patvērumu pirātiem, kas sagrābj kuģus un sagūsta ekipāžas, lai saņemtu izpirkuma maksu. (Viens no dramatiskākajiem piemēriem bija kuģa Maersk Alabama sagrābšana 2009. gadā, kas beidzās ar to, ka jūras kājnieku snaiperi nogalināja pirātus, kas bija sagūstījuši kapteini.) Arī uz sauszemes situācija nav īpaši labāka, jo tādi militāri grupējumi kā Al Šabab tiecas uzspiest islāma fundamentālistu likumus.

Taču libertārieši to nesaprot un pavisam nopietni apgalvo, ka Somālija ir kapitālistu paradīze, tāpēc ka tai nav funkcionējošas centrālas valdības. Ludviga fon Mīzesa institūts paziņo, ka “Somālija ir itin labi tikusi galā šo 15 gadu laikā kopš tās valdības sabrukuma”, savukārt Reason slavē “Somālijas anarhijas priekšrocības”. Šīs “priekšrocības” droši vien nedeva labumu tiem desmitiem tūkstošu cilvēku, kas nomira 2011. gada badā, ko pastiprināja Al Šabab rīkotā sacelšanās.

Būtiski ir tas, ka tā notiek vienmēr. Gan viduslaiku Eiropā, gan mūsdienu Somālijā ne nežēlīgi un ambiciozi noziedznieki neizbēgami izmantos varas vakuumu un mēģinās sagrābt varu un valdīt pār citiem. Mierīgs brīvais tirgus nav kaut kas dabisks, tas ir civilizācijas veidots un jāaizstāv ar valsts varu. Renda raksturo Rangnaru Dannešellu kā problēmu, kas rodas no pārliekas valdības varas, lai gan īstenībā to rada šādas varas iztrūkums.