Oriģināls, kā arī attiecīgais podkāsta ieraksts

Kāpēc mūsu vienīgā iespēja ir apturēt naftu un gāzi?

Lorns Stokmans no Oil Change International skaidro, kas būs vajadzīgs veiksmīgai pilnīgas klimata katastrofas novēršanai.

Oil Change International ir bezpeļņas pētniecības, komunikācijas un interešu aizstāvības organizācija. Tā izmanto zinātniskos pētījumus un datus, lai atbalstītu klimata kustību, jo īpaši ar fosilo degvielu ieguvi saistītos jautājumos, un lai pamatotu, kāpēc fosilās degvielas ir jāpatur zemē, ja vēlamies sasniegt mūsu klimata mērķus un izglābt planētu no klimata katastrofas. Lorns Stokmans, tās pētniecības līdzdirektors, pievienojās sarunai ar Current Affairs galveno redaktoru Natanu Dž. Robinsonu, lai paskaidrotu, kāpēc tādas organizācijas kā OCI un Just Stop Oil tik ļoti uzstāj, ka nav iespējams izkļūt no mūsu šībrīža bēdīgās situācijas, neizbeidzot fosilo degvielu izmantošanu. Viņš atspēko dažus biežus aplamus konservatīvo argumentus, paskaidro, kā var notikt pāreja uz 100% atjaunojamu enerģiju, kā arī sniedz skaidru novērtējumu par šobrīd sasniegto progresu un vēl darāmo. Tā ir būtiska saruna, kas palīdz saprast, kur mēs esam cīņā pret klimata katastrofu, un tu varbūt būsi pārsteigts dzirdēt, ka ir arī kādas labas ziņas.

Šī saruna sākotnēji notika Current Affairs podkāstā. Tā tika nedaudz rediģēta, lai uzlabotu valodu un skaidrību.

ROBINSONS: Es parasti nepriecājos saņemt savā iesūtnē preses relīzes, taču man patīk saņemt relīzes no tavas organizācijas, Oil Change International. Man bieži šķiet klimata sakarā, ka kaut ko nesaprotu, jo ir taču vienkārša patiesība - ja vēlamies izvairīties no katastrofiskas nākotnes, mums ir jābeidz dedzināt fosilās degvielas. Es patiešām novērtēju organizāciju, kas acīmredzot apzinās vienkāršo patiesību, ka mums jāizbeidz fosilo degvielu dedzināšana.

STOKMANS: Jā, tas ir ļoti svarīgi. Un, patiesībā, tas ir kaut kas, par ko esam runājuši kopš mūsu dibināšanas 2005. gadā. Pēdējos gandrīz 20 gadus esam to stāstījuši atkal un atkal. Taču daudzi lēmumu pieņēmēji un, skaidra lieta, fosilo degvielu industrija nevēlas pieņemt šo patiesību. Ir skaidrs, ka daudzas ārkārtīgi labi finansētas aprindas jau ilgu laiku cenšas apspiest šo vēstījumu.

Uzskatu, ka šai laikā esam guvuši vērā ņemamus panākumus, tai skaitā pārliecinot pārējo klimata kustību, kā arī kādu daļu no lēmumu pieņēmējiem gan ASV, gan pārējā pasaulē. Piemēram, ANO ģenerālsekretārs Antoniu Guterrešs aicināja pasaules valdības atzīt fosilo degvielu problēmu un izbeigt to ieguvi, tā vēršoties pret klimata izmaiņām. Visā pasaulē, ieskaitot Ņujorku, notika demonstrācijas un protesti, kas atbalstīja ģenerālsekretāru šajā aicinājumā.

ROBINSONS: Jā, tas ir svarīgi. Esmu drošs, ka daudzi Current Affairs klausītāji un lasītāji saprot šos vienkāršos faktus, jo mēs atkārtojam tos atkal un atkal. Bet vai tu redzēji [pirmo] republikāņu debati, kurā viņi runāja par klimatu?

STOKMANS: Ak dievs, jā. Es neskatījos to pilnībā. Bet jā, es zinu, uz ko tu norādi.

ROBINSONS: Bet tu zini, kas tajā notika. Nedomāju, ka viņiem tika vaicāts, vai klimata izmaiņas notiek; domāju, ka jaunā labējo pozīcija ir tāda, ka kaut kas varbūt mainās, cilvēkiem var būt kāda saistība ar to - varbūt - bet, ja tā, mums noteikti nevajag samazināt fosilo degvielu izmantošanu, jo mēs vienkārši izmantosim palielināto iekšzemes kopproduktu, kas izriet no fosilo degvielu palielinātas izmantošanas, lai mazinātu jebkādas iespējamās sekas.

Tā pavisam noteikti ir Viveka Ramasvami pozīcija, jo viņš to skaidri pavēsta vienā no savas 10 punktu politiskās platformas punktiem, ka viņš vēlās "urbt, frakot un dedzināt ogles", tā ļaujot "uzplaukt amerikāņu labklājībai". Es saprotu, ka tas robežojas ar pilnīgu vājprātu, taču kā tu reaģētu, izdzirdot kādu to sakām?

STOKMANS: Tas ir viens no visvairāk nesaprātīgiem, destruktīviem un bezatbildīgiem apgalvojumiem, kādu tu varētu dzirdēt no prezidenta amata kandidāta. Viņš acīmredzami nesaprot neko par klimatu, un viņš pārņem to, kas, bēdīgā kārtā, ir kļuvis par republikāņu stratēģiju kopumu, kā pārvērst klimata izmaiņas par kultūrkara jautājumu - par spīti smagajām sekām cilvēkiem, kurus viņi it kā gribot pārstāvēt. Tāpēc, jā, tas ir pilnībā nepareizi un ārkārtīgi bezatbildīgi.

ROBINSONS: Esmu drošs, ka esi pirms pāris gadiem redzējis filmu Don't Look Up, kura, manuprāt, diezgan labi attēloja šādu noliegumu. Filma ir par asteroīdu, kas tuvojas Zemei, bet pēdējos pāris gados man šķiet, ka noliegums, ko novēroju reālajā pasaulē, - daudzās izpausmes, kuras redzam labējo politikā par šo tēmu - ir gandrīz vai sliktāks par filmā attēloto. Es redzu gandrīz vai atjaunotu apņēmību - ne tikai nemazināt fosilo degvielu izmantošanu, bet pat romantizēt un pieņemt to. Gluži tā, it kā filmā viņi lūgtos, lai asteroīds ietriecas Zemē, vai mēģinātu to faktiski virzīt Zemes virzienā.

Ir jauna grāmata Fossil Future, ko sarakstījis Alekss Epsteins un kurā teikts, ka viss mums vajadzīgais ir vēl apjomīgāka fosilo degvielu izmantošana. Vai tu varētu atbildēt uz šo ideju, ka mēs izmantosim fosilo degvielu radīto papildus labklājību un mazināsim jebkādas iespējamās negatīvās klimata sekas vai pielāgosimies tām?

STOKMANS: Ak vai, ar ko lai sāku? Pirmkārt, ienākumi. Viņi iztēlojas, kā jau daudzi republikāņu politiķi to dara, jo sevišķi kopš frakinga buma, ka amerikāņu naftas un gāzes resursi ir nebeidzams pārticības avots, kas pastāvēs mūžīgi un ko, acīmredzot, var iegūt gandrīz par velti. Viņi, šķiet, pieņem, ka tur ir gaidāma pamatīga peļņa un ienākumi, un tā galīgi nav taisnība. Galvenā lieta, kas uztur cenu degvielas stacijās augstu, ir tas, ka frakinga un amerikāņu naftas un gāzes ražošanas izmaksas patiesībā ir diezgan augstas. Kādos pirmos 10-15 frakinga buma gados investori bija ar mieru turpināt iepludināt naudu un nesaņemt par šo ieguldīto kapitālu lielu peļņu. Kopš apmēram 2019. gada Volstrīta un citi investori naftas un gāzes industrijā šeit Amerikas Savienotajās Valstīs ir pieprasījuši kādu peļņu no tiem miljardiem, ko viņi bija iepludinājuši šajā industrijā, un tas ir viens no lielākajiem ierobežojumiem šobrīd, kura dēļ ražošanas apjoms nav palielinājies tāpat kā iepriekšējā desmitgadē. Investori nu vēlās kādu naudu dabūt atpakaļ.

ROBINSONS: Paldies dievam. Ja tā būtu bezmaksas nauda, kas to lai zina, cik slikti tas varētu būt...

STOKMANS: Pat tad viņi bija uzņēmuši bezatbildīgu ātrumu, jo mums vajag patiesībā samazināt saražotās un patērētās naftas un gāzes apjomu, nevis palielināt to. Taču palielinātais ātrums nu ir sarucis, un tas nav Baidena administrācijas noteikumu par federālām zemēm vai Meksikas līci, vai kā līdzīga dēļ. Tas ir tā fakta dēļ, ka frakings ir dārgs, resursietilpīgs process, kas patērē daudz enerģijas un ūdens un kam nepieciešams liels daudzums cilvēku un personāla, kuriem jāmaksā diezgan labi, jo tas ir ļoti bīstami un intensīvi. Tas ir dārgs bizness.

Šis mīts, ka mēs, ja vien atbrīvotos no visiem noteikumiem un dotu pieeju visiem federālajiem zemesgabaliem un ūdeņiem, varētu kaut kā kļūt enerģētiski neatkarīgi - par ko ir spriests kopš Niksona administrācijas, un mēs vēl aizvien neesam to panākuši pat par spīti burtiski ieguldītiem triljoniem - ir tikai un vienīgi mīts.

Un tad otrkārt, domāju, ka Ramasvami atsaucas - lai gan man pilnīgi droši nav nekādu atklāsmju par viņa diezgan ekscentrisko psihi - uz, droši vien, šo ideju par tehnoloģijām, kas var savākt šīs sadegšanas gāzes un noglabāt tās pazemē, un tādā veidā mēs varam mazināt visas šīs naftas un gāzes dedzināšanas ietekmi. Nelaimīgā kārtā tas arī ir nedaudz mīts. Jā, oglekļa savākšanas un uzglabāšanas tehnoloģijas pastāv. Tās ir pastāvējušas kopš agrīnajiem 1970-iem gadiem, tā kā mēs ar to esam nodarbojušies apmēram 50 gadus, tā arī nespējot to patiešām palielināt līdz jebkādiem nozīmīgiem apmēriem. Un, lai gan šobrīd par to ir liels entuziasms un lieli federālās naudas apjomi, kas ieplūst - un noteikti ir apsolīti - ar mērķi palielināt oglekļa savākšanas un uzglabāšanas apjomus, mēs neredzam rezultātus, noteikti ne šobrīd.

Un es domāju, ka ikviens ar skaidru skatu uz oglekļa savākšanas sektoru saprot - lai gan var būt kādi sasniegumi un izmaksu samazināšana, tā patiešām nav risinājums klimata izmaiņām. Labākā gadījumā būs kāds niecīgs efekts. Būtībā vienīgais veids, kā mums atrisināt šo problēmu, ir pārstāt dedzināt fosilās degvielas.

ROBINSONS: Ļauj man pajautāt par citu argumentu, ko viņi bieži izmanto, kas saucas "pielāgošanās": jā, tas notiek un to var būt izraisījusi fosilo degvielu izmantošana - labi, mēs nevaram mazināt sekas ar maģisku tehnoloģiju. Bet tas nav tik slikti - mēs būsim spējīgi pielāgoties sekām, lai kādas tās būtu. Es par to noteikti šaubos, jo pēdējos divus mēnešus biju dzīvojis šeit Ņūorleānā [piezīme: intervija tika ierakstīta vasarā], kur karstums bija tik nepanesams, ka 10 minūtes ārā lika man teju tvarstīt gaisu, bet bezpajumtnieki ielās ubagoja ūdeni. Tā bija briesmīga, briesmīga situācija. Es pie sevis domāju, ja šis ir sākums, tad kādas ir beigas? Vai tu varētu pastāstīt mums par to nākotni, kas mūs sagaida, un kāpēc vienīgā iespēja apturēt sasilšanu ir pārstāt dedzināt fosilās degvielas?

STOKMANS: Es domāju, ka tie, kas mētā apkārt šo frāzi par "pielāgošanos", varētu doties runāt ar cilvēkiem Ņūorleānas ielās šodien, un tādās pilsētās kā Dalasa un Hjūstona un citur, un ar cilvēkiem no Floridas rietumu krasta, kuri, tikko pievārējuši vienas pamatīgas viesuļvētras sekas pēdējā gada laikā, var piedzīvot vēl vienu. Tas bija Rona Desantis apgalvojums republikāņu debatē, kas, es nodomāju, bija visbezatbildīgākais, jo viņš bija tik noraidoši izturējās pret šī jautājuma saņemšanu, par spīti tam, ka acīmredzami vada štatu, kurš ir, iespējams, visvairāk klimata izmaiņu ietekmei pakļautais zemes gabals visā pasaulē.

Pat bez tā mēs raugāmies uz daudz biežākiem un spēcīgākiem sausumiem un plūdiem. Mēs raugāmies uz nopietniem draudiem globālai pārtikas ražošanai, ko rada klimata ietekme ar ekstrēmām temperatūrām un ekstrēmām svārstībām. Mēs runājam par mūsu sugas izdzīvošanu, kā arī par sugām, ar kurām mēs dalām šo planētu. Klimata sistēma ir pilnībā būtiska planētai, ko mēs zinām un pazīstam šodien. Protams, tas ir mainījies miljardiem gadu ilgajā planētas vēsturē, bet pasaulē, pie kuras esam pieraduši, kurā cilvēki ir pēdējos dažos gadu tūkstošos piedzīvojuši izaugsmi, klimats izskatās pavisam atšķirīgs no tā, ko mēs radam. Mēs pamatīgi izmainījām pasaules atmosfēras ķīmiju, un, ja mēs neapstāsimies, nespēsim turpināt ar tādu dzīvesveidu, kādu mūsdienās sagaidām.

Ne tikai tas, bet arī klimata izmaiņu sekas un šie klimata postījumi neproporcionāli ietekmē tos, kas ir vismazāk atbildīgi par šīs problēmas izraisīšanu un vismazāk spējīgi pielāgoties sekām, - mūsu valsts iedzīvotājus ar zemiem ienākumiem un zemu ienākumu valstis visā pasaulē. Es domāju - ja tu esi Rons Desantis vai Viveks Ramasvami, vai kāds cits no globālās elites, miljonāriem, miljardieriem vai ko nu tu izmanto kā savu mērauklu, esmu drošs, ka tu jūties, ka vari vienkārši ņemt un uzbūvēt sev citu māju augstākā vietā vairāk mērenā klimatā, taču vairums no mums nevar izvairīties no sekām. Tās mūs notvers.

ROBINSONS: Vēlos pajautāt tev, kāds ir mūsu progress fosilo degvielu neizmantošanas virzienā. Es lasīju redakcijas sleju žurnālā Wall Street Journal, un viena no lietām, ko viņi saka, ir tas, ka mēs vēl aizvien esam nepārvarami atkarīgi no fosilo degvielu dotās enerģijas, un tāpēc tā ir fantāzija, kaut kas pilnībā neiespējams, iztēloties sabiedrību, kas nebalstās pašos pamatos fosilo degvielu izmantošanā. Tas ir gandrīz kā galējs pesimisms, un viņi tā kā minimizē jebkādu sasniegto progresu. Kāda ir jūsu skatījums uz to, vai mums izdodas izmērāms progress šajā absolūti nepieciešamajā virzienā?

STOKMANS: Pirmkārt, mēs ārkārtīgi progresējam atjaunojamās enerģijas izmantošanā elektrības ieguvei. Pagājušā gadā vēja un saules enerģija saražoja 12% no vajadzīgā globālā elektrības apjoma, un tā bija 17% izaugsme vējam un 24% saulei, salīdzinot ar gadu iepriekš. Tātad mēs nonākam nonākam tādā kā eksponenciālā izaugsmes trajektorijā ar atjaunojamo enerģiju, kamēr tipiski jaunām tehnoloģijām vajag laiku - izaugsme ir ļoti lēna daudzus gadus, dažreiz dekādes, un tad tu nonāc tajā pieņemšanas punktā, pēc kura seko ātrs kāpums pirms stabila līmeņa sasniegšanas. To pazīst kā tehnoloģijas pieņemšanas "S" līkni. Mēs nonākam ļoti tuvu, ja vēl neesam, tam punktam "S" līknē, kurā notiek ļoti straujš kāpums.

To sakot, šis progress galīgi nav pietiekams, un mums vajadzēja pēdējā dekādē sasniegt daudz vairāk par izdarīto. Tas ir atkarīgs no valdības politikas tikpat ļoti kā no tirgus šīm tehnoloģijām. Kad tu dzirdi to, uz ko norādīji - nostājas Wall Street Journal redakcijas slejās un citur, ka vienkārši nav pieejama tehnoloģija - es to nešaubīgi apstrīdētu. Es domāju, ka mums patiesībā ir visas mums vajadzīgās tehnoloģijas. Mēs zinām, kā uzbūvēt un radīt tās, un mums tikai vajag valdības politiku un finansiālos tirgus, kas investētu šajos risinājumos.

Šie risinājumi nav tikai par vēja un saules enerģiju, lai gan šīs divas tehnoloģijas pavisam noteikti ir kodols šīs problēmas atrisināšanai. Transporta un ēku apkures un dzesēšanas elektrifikācija, utt. - visas šīs tehnoloģijas ir šeit un ir pieejamas, un mēs varam saražot šo elektrību no tīriem avotiem, kas balstīti vējā un saulē, un izmantot dažādus enerģijas uzglabāšanas veidus, kā arī investēt energoefektivitātē, es citēšu, kā arī investēt energoefektivitātē, ko Starptautiskā Enerģētikas Aģentūra apraksta kā pirmo būtisko sastāvdaļu ilgtspējīgas globālas enerģijas sistēmas radīšanai. Tas nozīmē, mēs varam rīkoties labāk ar enerģiju mūsu rīcībā un iegūt vairāk no katras enerģijas vienības.

Man tas šķiet neparasti, kad es dzirdu šos globālā kapitālisma tipus padodamies šī viena būtiskā izaicinājuma priekšā - izglābt cilvēci, izglābt planētu Zemi. Kad tu domā par to, kā globālais kapitālisms ir lauzis barjeras un pārvarējis robežas visdažādākās jomās, kaut kāda iemesla dēļ globālā kapitālisma pārstāvji, šķiet, nodreb no šī viena izaicinājuma, un es brīnos, kāpēc tā ir. Būtībā, viņi saka, ka mēs nespēsim atrisināt klimata krīzi, tāpēc mēs grasāmies vienkārši samierināties ar sekām. Tas ir nepieņemami. Tas ir ne tikai nepieņemami, tas ir arī vienkārši bez jebkāda pamata. Mēs zinām, kā risināt šo izaicinājumu.

Nelaimīgā kārtā, es domāju, galvenā barjera ir politiskā griba un mūsu lēmumu pieņēmēju nevēlēšanās vērsties pret tagadējām bagātām interešu grupām, kuras jūt apdraudējumu no esošā stāvokļa nesaglabāšanas un kustības jaunu tehnoloģiju virzienā, kuras ir vairāk decentralizētas un kuras plašāk sadalītu ienākumus no enerģijas ģenerēšanas un globālās ekonomikas, nevis koncentrētu tos dažu lielu fosilās enerģijas kompāniju rokās. Es domāju, ka tas ir skaidrs izaicinājums, ko šobrīd esošās interešu grupas veiksmīgi pieveic, jo lielākoties lēmumu pieņēmēji ir viņu kabatās.

ROBINSONS: Dod mums nedaudz vairāk priekšstata par mūs sagaidošā izaicinājuma apmēriem. Tu citēji nedaudz iedrošinošas statistikas par saules un vēja enerģijas izmaksu mazināšanos un par to izmantošanas pieaugumu. Tai pašā laikā mēs saskaramies ar aizvien vairāk un vairāk satraucošām ziņām par globālo temperatūru kāpšanu. Piemēram, nolasīšu dažus mēnešus vecu citātu no CNN.

"Pasaulei tagad ir liela iespēja nākamo piecu gadu laikā pirmo reizi sasniegt būtisku klimata robežu. Saskaņā ar Pasaules Meteoroloģisko Organizāciju, globālās temperatūras ir cēlušās un šis kāpums nerāda nekādas zīmes par apstāšanos laikā no 2023. līdz 2027. gadam. Tagad ir 66% iespēja, ka planētas temperatūra uzkāps vairāk nekā 1.5 Celsija grādus pāri pirms-industriālajam līmenim."

Tātad, cik ilgu laiku tas prasīs? Kāda ir atšķirība starp mūsu pašreizējo ceļu un to, kurš mums jāiet, lai veiksmīgi sasniegtu būtiskus rādītājus, kas nepieciešami sasilšanas ierobežošanai? Tu vari sniegt man vispārējus spriedumus precīzu skaitļu vietā. Es tikai vēlos gūt priekšstatu par tiem apmēriem, kurus mēs šeit apspriežam. Cik ļoti mēs izgāžamies?

STOKMANS: Pamatīgi. Tas nu ir droši. Bet es domāju, ka ir iemesli optimismam, jo, kā teicu, mums ir šīs tehnoloģijas, mēs zinām, kas tās ir, un mēs zinām, kas mums jādara to ieviešanai. Mēs zinām, kas pietrūkst tādās jomās kā enerģijas uzglabāšana un energoefektivitāte, lai šie resursi apmierinātu mūsu vajadzības. Atkal, kas mums pietrūkst, ir politiskā griba, un šo politisko gribu ietekmē interešu grupas, kas gūst peļņu no esošā stāvokļa.

Tu dzirdi dažādus lielus skaitļus klīstam apkārt - es nedošu tev precīzus skaitļus, taču mēs runājam par triljoniem dolāru lielām investīcijām, kas nepieciešamas mūsu enerģijas sistēmas pārveidošanai. Taču tai pašā laikā mūsu enerģijas sistēma iesūc sevī līdz pat triljonam dolāru gadā, kas tiek novirzīti fosilām degvielām - iegūšanai, pārstrādāšanai, rafinēšanai, transportēšanai. Fosilo degvielu sistēma, ar ko mēs šodien dodam mūsu pasaulei enerģiju, jau ir vesela triljona dolāru gadā sistēma.

Tātad nav tā, ka naudas nav. Tas ir par to, kur šai naudai vajadzētu plūst un kā mums vajadzētu to novirzīt jaunā gultnē. Es nedomāju, ka ir kāds, ieskaitot mani, kas noliegtu šī izaicinājuma apmērus - novirzīt pasauli no fosilām degvielām uz alternatīvām tehnoloģijām un tīriem energoresursiem, tādiem kā vējš un saule, taču tas ir tehniski izdarāms un mums ir pieejams šis globālais kapitāls. Šis kapitāls vienkārši plūst nepareizajā virzienā. Es arī piebilstu, ka mūsu bezdarbība ir patiesībā viena no lietām, kas aizvien vairāk ietekmēs mūsu IKP un mūsu izaugsmes ambīcijas.

Klimata katastrofas izmaksā ekonomikai miljardiem dolāru, nu jau gandrīz katru dienu - vai nu tie ir mežu ugunsgrēki Kanādā, ASV rietumos vai Eiropā, vai arī plūdi un sausumi un viesuļvētras un spēcīgas vētras. Mēs zaudējam mūsu pārtikas ražošanas jaudas pieaugumus. Mēs burtiski zaudējam miljardus mūsu IKP. Šie zaudējumi ir nevienlīdzīgi sadalīti visā pasaulē un mūsu ekonomikās; parasti no šīm sekām neproporcionāli cieš tieši tie cilvēki, kas vismazāk var to atļauties.

Tas ietekmē mūsu ekonomiku ik dienu miljardiem dolāru apmērā, tāpēc es domāju, kad tu dzirdi cilvēkus lauzām rokas un sakot: "Kā mēs to finansēsim? Kā mēs to darīsim?", es domāju, ka viņi ir vai nu nekompetenti, vai arī ļoti negodīgi, jo patiesībā pa pasauli plūst pietiekami daudz kapitāla, lai salabotu šo problēmu. Tas tikai tiek novirzīts uz nepareizajām vietām.

ROBINSONS: Es vēlos pajautāt tev par Baidena administrācijas klimata politiku. Skaidrs, ka administrācijas galvenais izdotais likums ir tā sauktais Inflācijas Mazināšanas Likums, kas ir ticis slavēts kā, iespējams, visu laiku svarīgākais klimata likums. Skaidrs, ka Baidena administrācijas aizstāvji teiks, ka tas ir pamatīgs, pagrieziena punkts, ārkārtīgi svarīgs likums, un skeptiķi teikts, ka tas nav. Kā tu novērtē, kādas izmaiņas patiesībā ir radījis šis likums? Cik daudz tas ir ietekmējis mūsu virzību?

STOKMANS: Es domāju, ka Inflācijas Mazināšanas Likums ir ar dažām ļoti pozitīvām sekām. Tā ir bezprecedenta investīcija tādās jomās kā elektrisko automašīnu ražošana, enerģijas uzglabāšana, bateriju ražošana un attīstīšana, kā arī deva nopietnākus signālus par investīciju drošumu vidējā līdz ilgā laika posmā vēja un saules enerģijā utt. Tas ir progress.

Taču nelaimīgā kārtā, šis Inflācijas Mazināšanas Likums bija arī viena no lielākajām palīdzībām ASV fosilo degvielu industrijai ASV vēsturē. Es varu tev minēt dažus skaitļu par to, ja vēlies. Inflācijas Mazināšanas Likums bija mazāk politika un vairāk saraksts ar tēriņiem. Tas bija par valdības naudas piešķiršanu dažādām tehnoloģijām, un tas bija par nodokļu atlaidēm. Tas ir veids, kā ASV mūsdienās pārvalda, un, šķiet, nespēj nodarboties ar skaidru politiku un lietu ierakstīšanu likumos. Tas patiešām viss ir par naudas tērēšanu.

Inflācijas Mazināšanas Likums ietvēra nodokļu atlaides oglekļa savākšanai un uzglabāšanai, kas ir tehnoloģija, ko fosilo degvielu industrija ļoti labprāt izmantotu, lai turpinātu savu esamību, lai pamatotu fosilo degvielu turpmāku dedzināšanu arī nākotnē. Ideja ir tāda, ka tu vari turpināt dedzināt šīs fosilās degvielas, taču tu vari savākt emisijas dūmenī vai tamlīdzīgi. Par spīti tam, ka šī tehnoloģija ir praktiski izgāzusies emisiju savākšanā lielākā mērogā pēdējos 50 gados - tā ir pastāvējusi 50 gadus - Inflācijas Mazināšanas Likuma nodokļu atlaides ir neierobežotas, un tas nozīmē, ja kompānijas uzbūvē pietiekami daudz projektus, nav nekādu robežu tam, cik lielais šīs jaunās nodokļu atlaides tās var saņemt.

Kongresa Budžeta Aģentūra šajā likumprojektā novērtēja, ka oglekļa savākšanas nodokļu atlaides izmaksātu tikai 3.2 miljardus dolāru nākamajos 10 gados, taču privātajā sektorā ir analītiķi, kas to apstrīd un sniedz daudz augstākus skaitļus. Banka Credit Suisse sniedza 50 miljardu dolāru novērtējumu par to, cik daudz ASV kompānijas nākamajos 10 gados izmantos nodokļu atlaides oglekļa savākšanai un uzglabāšanai. Bloomberg New Energy Finance, kas rada vienas no spēcīgākajām analīzēm par tīrās enerģijas tirgu un šāda veida tehnoloģijām, novērtēja šo skaitli drīzāk kā 100 miljardi dolāru, ja visi projekti, kurus šobrīd piedāvā un plāno ASV kompānijas, tiktu realizēti un savāktu plānoto oglekļa daudzumu, kas gan ir apšaubāmi. Tam pamatā ir pieaugums tā saucamajā 45Q nodokļu atlaidē, kas paredzēta oglekļa savākšanai un uzglabāšanai; Inflācijas Mazināšanas Likums to palielināja par 70%.

Un vēlos norādīt, ka nav absolūti nekāda caurspīdīguma tajā, kas ko apgalvo, izmantojot 45Q. 45Q patiesībā ir pastāvējis kopš 2010, bet, kā teicu, Inflācijas Mazināšanas Likums to palielināja par 70%. Un 2020. gadā ASV Valsts Kases Nodokļu Administrācijas ģenerālinspektors atklāja, ka fosilo degvielu kompānijas kopš 2010. gada ir neatbilstoši pieteikušās gandrīz miljardam dolāru 45Q nodokļu atlaidēs. Tātad, šī ir gandrīz vai bezmaksas nauda fosilo degvielu industrijai, par ko būvēt projektus, kas citādi nebūtu komerciāli dzīvotspējīgi. Tā varēja turpināt atstāt fosilo degvielu ieguves un pārstrādes radītās sekas uz cilvēkiem, kas dzīvo ap šiem resursiem, un vienalga saņemt līdz pat 100 miljardiem dolāru nodokļu atlaidēs.

ROBINSONS: Es vēlos pajautāt tev par pseidorisinājumiem. Tu esi atspēkojis dažādos brīžos propagandu par tehnoloģijām vai radošu grāmatvedību, kas, šķiet, bieži tiek izmantota kā līdzeklis, lai pamatotu, ka noteiktas darbības tuvina mūs mūsu klimata mērķiem. Tu dzirdi daudz par tādām lietām kā apsolīšana nenocirst mežu, ko viņi jebkurā gadījumā nebūtu cirtuši, lai par to saņemtu atzinību un tamlīdzīgas lietas. Vai tu vari mūs brīdināt, no kā mums būtu jāuzmanās pseidorisinājumu sakarā?

STOKMANS: Es teiktu, ka jebkas, kas nesamazina mūsu fosilo degvielu izmantošanu, ir pseidorisinājums. Tas ir, jebkas, kas apgalvo, ka mēs varam turpināt kā parasti, bet mēs kompensēsim to ar kaut ko: tu vari samaksāt nedaudz pa virsu un mēs iestādīsim dažus kokus, vai arī mēs savāksim šīs emisijas vēlāk.

Es arī domāju, ka viena no lietām, par ko mēs dzirdam ārkārtīgi daudz un uz ko cilvēki uzķeras, ir ūdeņradis. Ūdeņradis nav īsti enerģijas resurss; tas ir kaut kas, kas mums jāsaražo. Tas ir ticis slavēts kā risinājums itin visām problēmām, un tā klimata risinājumu sfērā ir tāda kā uzmanības novēršana. Kā jau teicu, tas ir jāsaražo. Tā sauktais "zaļais ūdeņradis" ir par atjaunojamās enerģijas izmantošanu elektrolīzei, lai iegūtu ūdeņradi no ūdens, sadalot ūdeni ūdeņradī un skābeklī. Tā ir jauka ideja, tā ir realizējama - tehnoloģija jau eksistē - bet ir enerģijas zudums līdz pat 40%.

Tas nozīmē, ka mēs vēl aizvien cenšamies pārnest mūsu elektrības sistēmu no fosilo degvielu dedzināšanas uz vēja un saules enerģiju, un industrija apspriež pamatīgu vēja un saules enerģijas patiešām neefektīvu izmantošanu ar 40% enerģijas zudumu, lai ražotu ūdeņradi, ko tad dedzināt gāzes turbīnā, lai ražotu elektrību. Tas izklausās labi, ja tu esi kompānija, kas var dabūt lielus valsts naudas daudzumus, lai tad ārkārtīgi censtos un iegūtu šo ūdeņradi, izmantojot elektrību. Vēl viena problēma ir tāda, ka šobrīd pieprasījums pēc ūdeņraža nav nemaz tik liels. Un ūdeņradim nav tik daudz pielietojumu, kas būtu jēdzīgāki par elektrības izmantošanu tam pašam mērķim. Citiem vārdiem, būtu daudz pamatotāk izmantot vēja un saules enerģiju un dažādas enerģijas uzglabāšanas formas tās uzglabāšanai brīžiem, kad vējš nav pietiekami spēcīgs vai saule nav pietiekami spoža, lai elektrificētu procesus, kuriem it kā nepieciešams ūdeņradis.

Es nevēlos pilnībā norakstīt ūdeņraža iespējamo lomu pārejā uz zaļu enerģiju. Bet tas, ko mēs redzam, ir ārkārtīgs uzsvars un naudas pieplūde ūdeņradim, it kā tas būtu lielisks risinājums itin visam, lai gan patiesībā mums jau ir šis risinājums - elektrifikācija, izmantojot atjaunojamo enerģiju. Un iemesls tam, ka šo redzam, ir, atkal, iesaistītās interešu grupas. Ūdeņradis ir gāze: to var pārvietot pa cauruļvadiem un dedzināt modificētās gāzes turbīnās. Tas ir vairāk par fosilo degvielu industrijas centieniem palikt nozīmīgiem šajā enerģijas pārejā, nekā par vajadzību pēc lieliem ūdeņraža daudzumiem tajā.

Atkal, es teiktu, ka mums droši vien vajag to, bet galīgi ne tādos daudzumos, par kādiem mūs cenšas pārliecināt šī industrija. Un, nelaimīgā kārtā, viņi ir veiksmīgi pārliecinājuši Kongresu un Baidena administrāciju, ka tiem vajadzētu tērēt miljardus no mūsu nodokļu naudas šai diezgan muļķīgajai kapitāla un enerģijas izniekošanai.

ROBINSONS: Ļauj man pajautāt tev par kodolenerģijas lomu šajā pārejā. Viens no biežiem argumentiem, ko es dzirdu, ir - domāju, ka to teica Ramasvami. Viņš teica, ka klimata kultisti nav nopietni savā attieksmē par klimatu, jo, ja viņi būtu, tad viņi atbalstītu kodolenerģiju.

STOKMANS: Šis cilvēks izliekas par kapitālistu, tāpēc tu varētu domāt, ka viņš saprot ekonomikas pamatus. Jaunas kodolenerģijas ražošanas kapacitātes uzbūvēšana un tās darbināšana nozīmētu paļaušanos uz urāna importu no dažām valstīm, par kurām mēs esam norūpējušies naftas un gāzes importa gadījumā, tas ir, no Krievijas un citām. Tas nav loģiski. Vēja un saules enerģija neapšaubāmi pārspēj kodolenerģiju elektrības ražošanas izmaksās - tas ir skaidrs. Mūsu šī brīža strādājošās atomelektrostacijas būtībā eksistē, pateicoties valdības subsīdijām. Jaunas atomelektrostacijas uzbūvēšana ir tik dārga, ka, saskaitot visas izmaksas - finansēšana, uzbūvēšana, uzturēšana, degviela un darbināšana, cena par katru piegādāto megavatstundu ir eksponenciāli lielāka par jebkuru līdz šim izdomāto citu risinājumu.

Tie ir ekonomikas pamati. Kāpēc lai tu būvētu vēl atomelektrostacijas, ja mums ir daudz lētāks un šeit un tagad pieejams risinājums? Tas nav īpaši loģiski. Tie, šķiet, ir argumenti, kas tiek pausti kā daļa no kultūrkara pret klimatu. Republikāņu prezidenta kandidāti pauž dažas patiešām bezatbildīgas idejas. Viņi jau tā ir diezgan bezatbildīgi, taču šādi viedokļi ir kas īpašs, ņemot vērā to, ka runājam par planētas izdzīvošanu. Viņi vienkārši vēlās tos izmantot, lai gūtu pārākumu kultūrkaros.

ROBINSONS: Bet tas ir ļoti satraucoši, jo viņi var uzvarēt nākamā gada vēlēšanās un iegūt ārkārtīgu varas apjomu ļoti būtiskā brīdī.

STOKMANS: Mums vajadzētu patiešām uztraukties, diemžēl.

ROBINSONS: Tev bija šis lieliskais raksts, ko uzrakstīji pirms dažiem gadiem par tevis apmeklēto Permas Baseinu un tur redzēto. Un man tas patika, jo tu izskaidro realitāti par to, kā fosilo degvielu ieguve izskatās klātienē un ko tā nodara pasaulei. Vai tu varētu izstāstīt cilvēkiem, kas pirmo reizi par to dzird, kas ir Permas Baseins un ko tu tur redzēji?

STOKMANS: Permas Baseins ir guvis savu nosaukumu no ģeoloģiskā baseina, ko naftas un gāzes industrija izmanto naftas un gāzes ieguvei. Tas nosedz Kanzasas štata apmēra platību, kas stiepjas no Ņūmeksikas dienvidaustrumu stūra līdz ziemeļrietumu Teksasai. Tas ir visbagātākais naftu un gāzi ražojošais baseins šodien pasaulē. Kad mēs pieskaitām tādas lietas, kā dabasgāzes kondensāts, ar ko tas ir bagāts, - kas noder pirmkārt tādām lietām kā propāna, butāna un petroķīmiskā ražošana - un pieskaitām arī jēlnaftu, Permas Baseinā iegūst gandrīz tikpat daudz šķidro ogļūdeņražu kā Saūda Arābijā. Tas dod arī daudz gāzes, kas ir tāds kā blakusprodukts šķidro sastāvdaļu iegūšanai un kuras vērtība te naftu sūknējošo naftas un dabasgāzes kompāniju skatījumā ir mazāka. Viņi tiecas iegūt naftu, bet iegūst arī daudz gāzes, un tātad iznieko daudz šīs gāzes, to sadedzinot, un citos izšķērdīgos veidos, piemēram, novadot atmosfērā metānu, kas ir viena no spēcīgākajām globālās sasilšanas gāzēm, ko mēs varam laist atmosfērā.

Tātad, tas ir ārkārtīgi bagātīgs naftas un gāzes baseins. Tas ir diezgan unikāls - ne tikai tā pārpilnības dēļ, bet arī pateicoties šiem bagātīgajiem gāzes kondensātiem gan naftā, gan gāzē. Naftu un gāzi iegūst ar frakinga palīdzību, kas ir ārkārtīgi intensīvs process. Ja tu dodies, piemēram, uz Google Earth un aplūko nesenos pavadoņa iegūtos attēlus, tu redzēsi, ka visa šī teritorija ir blīvi aizpildīta ar šiem mazajiem zemes taisnstūriem, kas ir attīrīti no jebkādas veģetācijas, ar maziem ceļiem, kas tos savieno, un katrā no tiem ir aka. Ir nepieciešams urbt desmitiem tūkstošu aku katru gadu, lai saglabātu ieguves tempu. Jo sevišķi Teksasā, bet arī Ņūmeksikā, šis process ir ļoti neregulēts. Patiesībā Ņūmeksikā ir vairāk noteikumu, kuru ievērošana gan tiek ļoti vāji nodrošināta, kamēr Teksasā ir praktiski neierobežota brīvība.

Un tā, kad tu dodies uz turieni un apmeklē naftas lauku, tu uz gandrīz katra stūra redzi ekoloģisku katastrofu. Tu redzi gāzes lāpas, kas ar melniem dūmiem sadedzina milzīgus daudzums netīras gāzes. Tā nav gāze, kas deg tavā gāzes plītī un nerada nekādus dūmus, tā ir gāze, kas sajaukta ar visdažādākajiem citiem ogļūdeņražiem. Tātad viņi dedzina šo gāzi, un, lai kur tu skatītos, no šīm lāpām nāk blīvi melni dūmi. Tu visur redzi cauruļvadus. Tu visur redzi ar ūdeni piepildītus karjerus, kas satur piesārņotu ūdeni, kas izsūknēts no šīm akām. Tu visapkārt redzi slikti uzturētus un rūsošus sūkņus.

Ja tu dari, kā es darīju, - ar dažiem kolēģiem no bezpeļņas organizācijas Earthworks, kur viņi izmanto speciālas kameras, ar kurām var redzēt gāzu noplūdes no šo aku laukumiem, - tu redzēsi, ka tur no aku laukiem, cauruļvadu kompresoriem un uzglabāšanas cisternām it visur noplūst metāns un citas gaistošas organiskas vielas. Tā ir tāda kā naftas un gāzes elle.

ROBINSONS: Jā, tas ir noprotams no tava bloga ieraksta.

STOKMANS: Tā nav vieta, kurā tu vēlētos dzīvot. Un, nelaimīgā kārtā, tieši no turienes nāk vairums mūsu naftas un gāzes, šobrīd tuvu 50% no ASV saražotās naftas un gāzes. Liels daudzums no tā ir, pateicoties relatīvi tuvajai Meksikas līča piekrastei un eksporta termināļiem tajā, piemēram, Korpuskristi un Hjūstonas apgabals, kur lielu daļu no tās eksportē.

Tātad mēs ne tikai sabojājam mūsu klimatu, bet arī piedrazojam ļoti skaistas vietas Teksasas rietumos, unikālu ekosistēmu augstkalnu tuksnesī ar ļoti interesantu bioloģisko daudzveidību. Tā ir diezgan unikāla pasaules daļa, un naftas un gāzes industrija to piedrazo ellīgā ātrumā. Ja tu vēlies uzzināt vairāk, tu vari doties uz mūsu vietni https://www.permianclimatebomb.org/.

Tas apmēram izskaidro tur notiekošo. Tas ir centrs frakinga uzplaukumam, un, nelaimīgā kārtā, tāpēc, ka lielākā daļa no tā ir Teksasas štatā, - lai gan situācija ar frakingu nav īpaši labāka arī citos ASV štatos - tas šeit ir īpaši slikti regulēts.

ROBINSONS: Tas ir skaidri saprotams no tevis rakstītā, kas lieliski iepazīstina ar šo vietu un parāda mums to, ko parasti neredzam. Mēs ASV tā kā paslaukām zem paklāja neglītākos mūsu sabiedrības aspektus: industrializētās fermas, cietumus un Permas Baseinu - lietas, uz kurām mēs nevēlamies lūkoties, jo tās ir tumša, neglīta ievainojamība ekonomikā, no kuras esam atkarīgi.

Tātad, Tu esi pavēstījis mums dažas labas ziņas un dažas sliktas lietas. Tu esi pateicis mums par frakinga uzplaukumu, par jaunajām klimata investīcijām, par draudu mūsu sasniegtajam progresam, ko rada republikāņu prezidenta kandidāti, un par sarūkošajām vēja un saules enerģijas izmaksām. Ko Tu vēlies redzēt notiekam nākamo? Tā kā mēs domājam un dzīvojam šai pasaulē, daudzi cilvēki izjūt bailes par viņu nākotni. Kam jānotiek, lai mēs uzsāktu produktīvu virzību un nonāktu uz ceļa dzīvošanai piemērotas nākotnes virzienā?

STOKMANS: Būtībā mums ne tikai jādomā par emisijām, mums ir patiešām jāvēršas pret fosilo degvielu industriju un jānāk klajā ar veidu, kā pārvaldīt tās lejupslīdi tā, lai tas būtu taisnīgi pret tās darbiniekiem un no tās atkarīgām kopienām. Bet mums pakāpeniski jālikvidē fosilo degvielu industrija. Mums jāpārstāj domāt par fosilo degvielu eksportu kā galveno mūsu eksporta ekonomikas dzinējspēku. Mums jāpārstāj izlikties, ka oglekļa savākšana un uzglabāšana atrisinās šo problēmu un ka mēs varam turpināt fosilo degvielu dedzināšanu un vienkārši meklēt tehnoloģisku ielāpu emisijām. Tas nozīmē, ka mums jāmaina mūsu domas par Inflācijas Mazināšanas Likumu. Es domāju, ka mums jāfokusējas daudz vairāk uz energoefektivitāti, uz reālu klimata krīzes risinājumu atbalstīšanu, kas ietver jau pastāvošas un efektīvas lietas, piemēram, vēja un saules enerģiju.

Kā jau teicu, mēs redzam kādas pozitīvas investīcijas un progresu enerģijas uzglabāšanas jomā, ne tikai litija jonu baterijas, bet visdažādākās jaunas metodes un ķīmijas enerģijas uzglabāšanai ar lielām perspektīvām. Un atkal, Inflācijas Mazināšanas Likums kaut kādā mērā to dara, taču ASV tikai tagad sākusi ražot enerģiju no piekrastes vējiem - tā atpaliek no Eiropas par 20 līdz 25 gadiem.

Mums jau ir tehnoloģijas šeit un tagad. Mums nedrīkstam ļaut fosilo degvielu interešu grupām, kas nevēlās pieņemt grūto patiesību par nepieciešamību izbeigt viņu industrijas eksistenci, mazināt mūsu apņēmību un mums jāveido jauna enerģijas ekonomika. Mēs nevaram to izdarīt vienas dienas laikā. Tas ir izaicinājums. Tas var radīt kādas problēmas, taču mums vajag to patiešām ieplānot un vajag domāt par to, kā mēs to izdarīsim, nevis jāizliekas, ka fosilās degvielas nav problēmas cēlonis.