Oriģināls

Kāpēc labējie nemitīgi krīt paknikā par sabiedrības "decadenci"

Nē, "Rietumu sabiedrība" nav pagrimusi un zaudējusi kādu mītisku pagātnes stávokli. Tomēr šādi labējo uzskati ir pievilcīgi, un kreisajiem ir jāpiedāvā atbilde uz tiem, ja mēs vēlamies izvairīties no atgriešanās pie tradicionālām hierarhijām.

K. Vilsons

Aptuveni pirms gadsimta kāds vācu skolotājs publicēja grāmatu, kas izmainīja Eiropas intelektuālo vēsturi. Šī skolotāja vārds bija Osvalds Spenglers, bet grāmata bija viņa magnum opus: The Decline of the West.

Spenglera tēze bija tāda, ka Rietumu civilizācija ir savu panākumu upuris. Lielākā daļa Rietumu valstu bija sasniegušas bezprecendenta politisko brīvību, pateicoties reprezentatīvajai demokrātijai, un neaptveramu materiālo labklājību, pateicoties brīvā tirgus kapitālismam. Bet, saskaņā ar Spengleru, šo sasniegumu cena bija galveno Rietumus definējošo vērtību zaudēšana - runa ir par garīgumu, individuālo atbildību un estētisko radošumu. To vietā par vienīgo definējošo vērtību Rietumu pasaulē kļuva nauda. Spenglers paredzēja, ka šis dekadences stāvoklis būs cēlonis autoritārisma periodam, kas būs vēstnesis par galīgo Rietumu civilizācijas sabrukumu.

Mūsdienās vārds "dekadence" rosina domāt par greznību, bezsaturīgu tiekšanos pēc baudas un/vai seksuālu netiklību. Taču "dekadence" - kas atvasināts no latīņu valodas darbības vārda decadere ar nozīmi "krist" - sākotnēji nozīmēja tikai degradāciju, salīdzinot ar kādu senāku stāvokli. Spenglers par dekadentu kultūru dēvēja tādu, kas bija novirzījusies no tās pamatvērtībām un deģenerējusies par kaut ko mazvērtīgāku, un savā analīzē vārdu "dekadence" lietošu tieši šādā nozīmē.

Kreisam lasītājam grāmata The Decline of the West ir provokatīvs un izaicinošs darbs. No vienas puses, Spenglera politiskie uzskati bija kliedzoši labēji un viņa pieeja vēsturei bija ar nodomu nezinātniska. Tas ļauj viegli noraidīt šo grāmatu kā reakcionāras muļķības. No otras puses, daži no Spenglera paredzējumiem par Rietumu sabiedrības nākotni bija ārkārtīgi precīzi. Jau 1918. gadā Spenglers paredzēja naudas augošo ietekmi liberālo demokrātiju politiskajās sistēmāš; kapitāla valdīšanu pār it kā brīvo presi; pilsētu izplešanos un sarūkošo dzimstību industrializētajās valstīs; un populistu autoritārisma uzplaukumu. Pēdējā gadsimta notikumi ir apstiprinājuši daudzas no šīm prognozēm.

Patiesībā Spenglera drūmais skatījums uz nākotni, kas balstīts uzskatā par Rietumu kultūras dekadenci un atrašanos pēdējā posmā, itin labi atbilst šodienas pesimisma pilnajai kulturālajai noskaņai. Daudzi cilvēki no kreisiem un labējiem ir ar kopīgu pieaugošu nolemtības apziņu - sajūtu, ka kaut kas ir ļoti aplami ar mūsu politiskajām, ekonomiskajām un kultūrajām sistēmām. Tāpēc nav nekāds pārsteigums, ka mūslaiku labējā inteliģence ir sākusi atdzīvināt Spenglera ideju par dekadenci (vai kaut ko ļoti līdzīgu) kā daļu no viņu plašākas liberālās kultūras kritikas. Džordans Pītersons, kanādiešu psihologs, kas kļuva par labējo ikonu, pateicoties savai publiskajai opozīcijai pret feminismu un transpersonu tiesībām, ir žēlojies par "liberālisma dekadenci", kas izpaužas "tradicionālo attiecību" un "ģimenes" graušanā. (Pītersons pat saņēma apšaubāmo godu, sauktu par Spenglera balvu, par viņa "civilizācijas sabrukuma nesaudzīgo analīzi".) Podkāsteris un provokators Bens Šapiro ir vaimanājis par "jūdeo-kristiešu vērtību" panīkumu, jo tās, kā viņš apgalvo, ir Amerikas demokrātijas pamatā. Ross Douthats, uzlecoša konservatīva zvaigzne, sarakstīja grāmatu The Decadent Society, kurā argumentēja, ka ASV un Eiropa ir iestrēgušas "ekonomiskā stagnācijā, institucionālā sklerozē un kulturas atražošanā, vienlaikus esot augstas pārticības un tehnoloģiskās meistarības stadijā". Floridas senators Marko Rubio sarakstīja līdzīgu grāmatu mazizglītotākai auditorijai, sauktu Decades of Decadence, kas, kā viņš apgalvo, "atmasko elites uzbrukumus četriem Amerikas spēka pamatelementiem - labiem vietējiem darbiem, stabilām ģimenēm, ģeogrāfiskām kopienām un suverēnai nācijai - kuri ir kā bākuguns brīvībai un pārticībai". Krievijas diktators Vladimirs Putins, atkārtojot reakcionārā filozofa Aleksandra Dugina uzskatus, attēlo Krieviju kā pēdējo kristietības cietoksni un apgalvo, ka bezdievīgā elite ir sazvērējusies "iznīcināt ticību un tradicionālās vērtības". Ikviens no šiem izteikumiem atbalso Spenglera tēzi par civilizācijas dekadenci.