Kā uzbūvēt dzelzceļu

(1. daļa, 3. nodaļa)

Grasos pārlēkt nedaudz uz priekšu, tāpēc ka šis nākamais fragments ir saistīts ar manu iepriekšējo ierakstu par Dagnijas atmiņām. Dagnija naktī pēc kārtējās garās dienas dodas mājās pēc darba (“Viņa necieta noguruma mazo sakāvi.”) un šķērso Tagartu ēkas galveno vestibilu:

Vestibilā dominējot, lai gan garāmgājēji to ignorēja kā ierastu skatu, atradās dzelzceļa dibinātāja Natanjela Tagarta statuja. Dagnija bija vienīgā, kas apzinājās tās esamību un neuztvēra to kā pašsaprotamu. Palūkošanās uz šo statuju vienmēr, kad viņa šķērsoja vestibilu, bija vienīgā lūgšanas forma, ko viņa piekopa.

Un kas bija šis varonīgais priekštecis?

Natanjels Tagarts bija dēkainis bez naudas, kurš ieradās no kaut kurines Jaunanglijā un uzbūvēja dzelzceļu pāri visam kontinentam tad, kad pirmās tērauda sliedes vēl tikai parādījās (..). Viņš bija vīrs, kurš nekad neakceptēja uzskatu, ka citiem ir tiesības viņu apturēt. Viņš izvirzīja mērķi un devās uz to tikpat taisni kā viņa sliedes. Viņš nekad nemeklēja aizdevumus, parādzīmes, subsīdijas, zemes dāvinājumus vai atbalstošus likumus no valdības puses.

No visiem uzņēmējdarbības veidiem, ko Renda būtu varējusi izvēlēties saviem personāžiem, kā vienmēr esmu uzskatījis, dzelzceļš bija sliktākā izvēle, lai demonstrētu laissez-faire kapitālisma pārākumu. Galu galā dzelzceļa, gluži kā jebkuras citas infrastruktūras, uzbūvēšana gandrīz vienmēr ir prasījusi ievērojamu valdības atbalstu un investīcijas.

Taču, līdzīgi daudziem citiem reālās pasaules sarežģījumiem, šis ir kaut kas, ko Renda pastumj malā. Viņa uzstāj, ka Natanjels Tagarts bija spējīgs uzbūvēt dzelzceļu pāri visam Ziemeļamerikas plašumam, nekādi nesaskaroties ar valdību. Tas laikam nozīmē, ka viņa dzelzceļš nekad nešķērsoja valsts zemi, uz kuras viņš būtu varējis būvēt tikai ar valdības atļauju. Tas arī nozīmē, ka viņa izvēlētais ceļš nekad negāja pāri privātai zemei, kuras īpašnieki nevēlētos to viņam pārdot, jo viņam nekad nebija jāpaļaujas uz īpašuma atsavināšanu vai jebkādiem citiem ļauno izlaupītāju trikiem. Viņš spēja šķērsot kontinentu, nekad nesatiekot nevienu, kurš atteiktos viņam pārdot nepieciešamo zemi par cenu, ko viņš varētu atļauties.

Varat spriest paši, vai tas ir kaut nedaudz ticami. Realitātē pirmais ASV transkontinentālais dzelzceļš prasīja būtisku valdības finansiālo atbalstu – 16 000 dolāru par jūdzi, kas paaugstinājās līdz 48 000 dolāru par jūdzi pāri Klinšu kalniem – un masveida zemes konfiscēšanu. Mūsdienu inženierijas projekti ar līdzīgiem apmēriem, piemēram, Keystone XL cauruļvads, ir ievilkti tiesu procesos ar dučiem privātu zemes īpašnieku, kuri nevēlas pārdot, un Keystone būvnieki ir ārkārtīgi agresīvi zemes konfiskācijas tiesību izmantotāji. Kaut arī Renda it kā tik ļoti domā par reālo un iespējamo, viņas roku vēzieni, izvairoties no visām šīm problēmām, nav pārāk iespaidīgi.*

Tomēr neviens cents no viņa turības nebija iegūts ar spēku vai krāpšanu; viņu nebija par ko vainot, izņemot to, ka viņš bija nopelnījis savu bagātību pats un nekad neaizmirsa, ka tā pieder viņam.

Tātad Renda mums pavēsta, ka Natu Tagartu nebija par ko vainot. Burtiski nākamajā rindkopā viņa raksta šo:

Stāstīja, ka vidējo rietumu mežonīgajos plašumos viņš noslepkavoja štata likumdevēju, kurš mēģināja atsaukt viņam piešķirto atļauju, atsaukt to tad, kad viņa dzelzceļš bija uzbūvēts jau pāri pusei štata; daži likumdevēji bija plānojuši ar Tagarta akcijām kļūt bagāti – cerot uz to cenu krišanos. Natu apsūdzēja par slepkavību, taču apsūdzību neizdevās pierādīt. Kopš tās reizes viņam vairs nebija problēmu ar likumdevējiem.

Man atkārās žoklis, kad šo izlasīju. Neatkarīgi no tā, vai Tagarts tiešām noslepkavoja ievēlētu amatpersonu – un tekstā ir viss, kas uz to netieši norāda, –, pieņemsim, ka viņš tiesā tika attaisnots. Kāpēc “kopš tās reizes viņam vairs nebija problēmu ar likumdevējiem”? Vai viņi turpmāk dedzīgi izsniegtu atļaujas kādam, kurš, pēc viņu domām, ir noslepkavojis vienu no viņējiem? (Cik bieži kāds nogalina kongresa locekli un tad saņem īpašu atbalstu un privilēģijas no pārējiem kongresmeņiem?) Vai arī Renda tiešām pasaka, ka likumdevēji pēc tam darīja, ko viņš gribēja, tāpēc ka baidījās, ka arī tiks nogalināti, ja atteiks?

Labi, jūs varētu teikt, varbūt šī slepkavība tika paveikta dusmu lēkmē kā vardarbīga reakcija pret neliešiem, kas bija sazvērējušies viņu pazudināt. Tā varētu domāt, taču jau nākamajā rindkopā Renda raksta:

Stāstīja, ka Nats Tagarts daudzas reizes riskēja ar dzīvību dzelzceļa dēļ, bet vienreiz viņš riskēja ar ko vairāk nekā tikai dzīvību. Izmisis līdzekļu trūkuma dēļ, kad viņa dzelzceļa līnijas būvniecība ir apturēta, viņš nogrūda pa kāpnēm kādu godājamu džentlmeni, kurš piedāvāja viņam valdības aizdevumu.

Viņam tikai piedāvāja aizņemties no valdības, un viņš reaģēja, nogrūžot vīrieti pa kāpnēm, kas būtībā nozīmē, ka ir pieņemami būt vardarbīgam pret valdību jebkādos apstākļos. Tekstā nav ne mazākā mājiena par šīs rīcības nosodīšanu. Dagnija gandrīz vai dievina viņu. Lai gan viņa necieš domu, ka varētu kādu mīlēt tikai radniecības dēļ (tā tiek saukta par “neizvēlētu ģimenes pieķeršanos”), mums tiek pavēstīts – “ja būtu bijis iespējams izvēlēties senci, viņa būtu apzinātā godbijībā un ar visu viņas pateicību izvēlējusies Natu Tagartu”.

Vēstījums, kas tiek nodots, ir tāds, ka vēlme uzsākt biznesu dod tiesības darīt jebko, ko vēlies, un, ja neizdodas panākt savu ar demokrātiskām metodēm, tev ir ļauts būt vardarbīgam pret cilvēkiem, kuri tev traucē (atcerieties, Tagarts “nekad neakceptēja uzskatu, ka citiem ir tiesības viņu apturēt”). Renda skata šo kā cildenu un varonīgu uzvedību, kas ir pelnījusi uzslavu.

* Renda apgalvoja, ka iedvesma radīt kompāniju Taggart Transcontinental ir nākusi no reālās pasaules: Lielais ziemeļu dzelzceļš, kuru no Sentpolas līdz Sietlai uzbūvēja 19. gadsimta dzelzceļa magnāts Džeimss Dž. Hills, iztiekot bez valdības investīcijām. Tas būtu bijis tieši tāds kapitālistu moralitē, kas objektīvistiem tik ļoti patīk, - izņemot faktu, ka Hills savu transkontinentālo dzelzceļu salika kopā, pērkot un apvienojot citus dzelzceļus, piemēram, Sentpolas un Klusā okeāna dzelzceļu, kuri bija uzbūvēti ar zemes dāvinājumiem un valsts finansiālo atbalstu.