Oriģināls

Vašingtonas talants

(1. daļa, 3. nodaļa)

Es teicu iepriekš, ka uzslavēju Rendu par to, ka viņa attiecas pret sievietēm kā pret intelektuāli līdzvērtīgām vīriešiem, taču ir viens liels izņēmums. Dīvaini, bet tas netiek īsti aplūkots šajā romānā, lai gan varētu domāt, ka tik apjomīgā darbā kā šis autorei būtu daudz iespēju izskaidrot visus savas filozofijas aspektus. Bet šis fragments ir labs atspēriena punkts.

[Džeimsam Tagartam] bija trīsdesmit četri gadi, kad viņš kļuva par dzelzceļa kompānijas prezidentu (..). Viņi sprieda par viņa spējām “padarīt dzelzceļu populāru”, viņa “labajām attiecībām ar presi”, viņa “Vašingtonas talantu”. Viņš šķita neparasti prasmīgs iegūt likumdevēju palīdzību.

Dagnija neko nezināja par “Vašingtonas talantu” vai šī talanta nozīmi. Taču tas šķita nepieciešams, tāpēc viņa pārstāja par to domāt, nospriežot, ka pastāv daudz dažādu darbu, kas ir nepatīkami, taču vajadzīgi, piemēram, kanalizācijas tīrīšana; kādam tas bija jādara, un Džimam tas laikam patika.

Viņa nekad nebija tiekusies kļūt par prezidenti; viņai rūpēja vienīgi tehniskais departaments.

Iemesls, kādēļ Dagnija netiecas kļūt par dzelzceļa kompānijas prezidenti, netiek izskaidrots, taču varbūt varam atrast norādes Rendas 1968. gada esejā “Atbilde lasītājiem (par sievieti prezidenti)”, kura bija publicēta viņas laikrakstā The Objectivist un kuras tēma bija sievietes, kas tiecas būt līderes politikā. Visu tekstu internetā nevar atrast, taču ir pieejami fragmenti, piemēram, šis pagarais no Google Books. Pēc Rendas domām:

Es nedomāju, ka racionāla sieviete var vēlēties kļūt par prezidenti. Ievērojiet, ka es nenoliedzu viņas spēju veikt šo darbu; es teicu, ka viņa nevar to vēlēties. Runa ir nevis par spējām, bet par vērtībām.

(..) Problēma primāri ir psiholoģiska. Tā ir saistīta ar sievietes fundamentālo skatījumu uz dzīvi, sevi un viņas pamatvērtībām. Pati sievišķības būtība ir varoņu pielūgsme - vēlme dievināt vīrieti. “Dievināt” nenozīmē atkarību, padevību vai ko līdzīgu, kas liktu domāt par mazvērtīgumu. Tas nozīmē dedzīgu apbrīnas veidu; un apbrīna ir emocija, ko var izjust tikai persona ar stingru raksturu un neatkarīgiem vērtību spriedumiem. [Izcēlums mans.]

Rendas arguments ir tāds, ka sieviešu daba liek viņām apbrīnot vīriešus. Bet, tā kā būt par prezidentu nozīmē pēc definīcijas būt bez kāda augstāka, ko apbrīnot, sievietes nevar to izturēt: psiholoģiskais spiediens no atrašanās pašā virsotnē sagrautu viņu nabaga nespēcīgās lēdiju smadzenes.

Uzvesties kā priekšniecei, līderei, būtībā kā valdniecei pār visiem vīriešiem, ar kuriem viņa saskaras, – tā būtu mokoša psiholoģiskā spīdzināšana. Tas prasītu pilnīgu depersonalizāciju, absolūtu pašaizliedzību un nepavēstāmu vientulību; viņai nāktos apspiest (jeb represēt) katru viņas personīgo rakstura un attieksmes aspektu; viņa vairs nevarētu būt viņa pati, tas ir, sieviete; viņai vajadzētu funkcionēt tikai kā prātam, nevis personai, tas ir, kā domātājam bez jebkādām personīgām vērtībām, kas ir bīstami mākslīga dihotomija, ko neviens nevarētu uzturēt ilgāku laiku. Viņas pienākumu un ikdienas aktivitāšu dabas dēļ viņa kļūtu par visvairāk nesievišķīgāko, bezdzimuma, metafiziski nepiedienīgāko un racionāli pretīgāko personību no visām – matriarhi.

Renda apgalvo, ka tas attiecas tikai uz sievietēm, kas tiecas kļūt par Savienoto Valstu prezidenti, nevis uz kādu citu politisko amatu vai korporatīvo darbu. Taču nav grūti to saredzēt atbalsojamies Dagnijas neesošajā vēlmē kļūt par Taggart Transcontinental prezidenti. Galu galā, vai būt par kompānijas prezidenti, līdzīgi kā būt par valsts prezidenti, nenozīmē būt priekšniecei pār burtiski ikvienu, ar ko saskaries ikdienā?

Šim ir sekas arī tad, ja runājam par citiem politiskajiem amatiem. Kas notiktu, ja sieviete būtu viceprezidente un prezidents nomirtu? Vai viņai būtu jāpiekrīt darbam, kas neizbēgami pārvērstu viņu par kaut ko kroplīgu, vai arī viņai būtu labāk, ja viņa atteiktos no amata un ļautu mantiju uzvilkt kādam citam? Vai tas nenozīmētu, ka sievietēm būtu jāizvairās ne tikai no prezidentes amata, bet arī no visiem citiem, kas ir pēctecības līnijā? Vai patiesībā no jebkura amata, kurā viņai nav priekšnieka vīrieša, kura virzienā raidīt stirniņas cienīgus apbrīnas pilnus skatienus?

Savā pretīgi arhaiskajā skatījumā par dzimumu psiholoģiju Renda ironiskā kārtā ir tuvāka kristiešu fundamentālistiem, kurus viņa nicināja. Viņi arī uzskatīja tāpat kā viņa, ka sievietes līderes ir pretdabiskas un atbaidošas. Tas ir pirmais lielais mājiens par to, ka pretēji viņas apgalvojumiem par nodošanos racionalitātei viņas nostāju ietekmē neapzināti aizspriedumi, turklāt daudz spēcīgāk nekā viņa jebkad ir atzinusi.