Valdošā šķira
(1. daļa, 3. nodaļa)
Esmu uzkavējies šajā nodaļā diezgan ilgi, taču dažas īsas ainas šajās lappusēs sniedz neparedzēti bagātīgu ieskatu Rendas domāšanā un idejās par to, kas motivē viņas personāžus. Ir vēl viens ieskats, ko, manuprāt, varam gūt, un tas parādās kā mūsu iepazīstināšana ar personāžu, kurš būs nozīmīgs vēlāk, – Francisko d’Ankoniju:
Divdesmit trīs gadu vecumā, kad viņš mantoja savu bagātību, Francisko d’Ankonija bija slavens kā pasaules vara karalis. Tagad, trīsdesmit sešu gadu vecumā, viņš bija slavens kā visbagātākais cilvēks un visnejēdzīgākais uzdzīvotājs pasaulē. Viņš bija palicis pēdējais vienā no visdižciltīgākajām ģimenēm Argentīnā… Viņa talants finansēs tika dēvēts par fenomenālu; neviens nekad nebija uzveicis viņu nevienā darījumā – viņš papildināja savu neticamo bagātību ar katru vienošanos un ar katru sperto soli, kad viņš piepūlējās to veikt.
Tiek atklāts, ka d’Ankonija ir nopircis zemi Meksikā, lai izveidotu jaunas vara raktuves, un Džims Tagarts, Orens Boils un citi ir pamatīgi ieguldījuši šajā pasākumā. Tā kā Džims vēlas atpelnīt savu ieguldījumu, viņš novirza ārkārtīgi nepieciešamos resursus no Rionortes līnijas remonta uz jaunas dzelzceļa līnijas – Sansebastjanas, būvniecību Meksikā, kur tā pievienotos d’Ankonijas raktuvēm. Dagnija cīnās pretī, taču tiek atkārtoti pievārēta Taggart Transcontinental valdes sēdēs, kur citi vadītāji
(..) runāja par nākotnē nozīmīgo tirdzniecību ar Meksiku, par bagātīgo kravu plūsmu, par lielajiem ienākumiem, kas būs nodrošināti vienīgajam neizsīkstoša vara krājuma pārvadātājam. Viņi to pamatoja, pieminot Francisko d’Ankonijas pagātnes sasniegumus. Viņi neminēja nekādus mineraloģiskus faktus par Sansebastjanas raktuvēm. Pieejamo faktu nebija daudz; informācija, ko d’Ankonija bija iedevis, nebija diez ko detalizēta, taču neizskatījās, ka viņiem vajag faktus.
Paga, paga, paga. Kad Dagnija pieņēma vienpersonisku lēmumu pārbūvēt Rionortes līniju, izmantojot Rerdena metālu, viņa arī neminēja nekādus metalurģiskus faktus! Viņa to izlēma, balstoties tikai uz pašas spriedumiem, nekonsultējoties ne ar vienu citu un neprezentējot nekādus pierādījumus, kas pamatotu viņas lēmumu. Kāpēc tas ir pareizi, ja to dara kāds no galvenajiem personāžiem, bet nav pareizi, kad to dara sliktie tēli?
Nu mēs zinām atbildi: tāpēc ka Rendas pasaulē Patiesie un Varonīgie Kapitālisti nekļūdās; tikai izlaupītāji un parazīti var kļūdīties vai tikt apmuļķoti. Vēlāk izrādīsies, ka Sansebastjanas raktuves ir ļoti slikts ieguldījums, un, lai gan Dagnija vēl nevarēja to zināt (kāpēc d’Ankonijas pagātnes panākumu saraksts viņai neko nenozīmē?), viņa spēcīgi iebilst visiem. Viņai pēc kāda laika izrādīsies taisnība, tāpēc ka Renda ir izveidojusi pasauli tā, ka viņas varoņi nespēj kļūdīties.
Cita ievērības cienīga lieta: d’Ankonija, gluži kā Dagnija, vada ģimenei piederošu uzņēmumu, ko viņa priekšteči ir pārvaldījuši paaudzēs un kura kontrolpaketi viņš ir mantojis. Tas nav neiespējami, pat ja runa ir par lielu starptautisku korporāciju (Dienvidkorejas chaebol ir reālās dzīves piemērs), taču jābrīnās, kā tas sader ar Rendas pausto bijību pret meritokrātiju. Kā pasauli aptverošs konglomerāts ir pastāvīgi bijis vienas dzimtas rokās gadsimtiem ilgi? Vai īpašnieki nolēma paaugstināt par vadītājiem tikai savus pēctečus?
Renda šeit cenšas sēdēt uz diviem krēsliem vienlaikus. Viņa sludina kapitālistu pasaules uzskatu, kurā talants un ambīcijas ir vissvarīgākās lietas, taču vienlaikus viņu saista romantiskā ideja par kompānijām, kas ir piederējušas vienai un tai pašai ģimenei paaudžu paaudzēs un ir izdzīvojušas un plaukušas secīgu pēcnācēju vadībā. Ir tikai viens veids, kā samierināt šīs pretrunas, – pieņemt, ka kapitālista spējas burtiski ir asinīs: tās ir nevis izglītības vai audzināšanas rezultāts, bet gan ģenētisks talants, kas mantots no vecākiem. (Šķiet, tas padara Džimu Tagartu par ģimenes melno avi, kas palikusi bez šī kapitālistu gēna.)
Citiem vārdiem – Renda (netīši?) argumentē par labu modernai aristokrātijas versijai. Viņas personāži iemieso pārmantojamas augstākās šķiras ideju. Dagnija, Francisko un citi ir dižciltīgu dzimtu pēcnācēji, kuriem ir tiesības valdīt nevis tāpēc, ka viņu izcelsmes nodrošinātā milzīgā bagātība un vara sniegtu kādas priekšrocības, bet gan tāpēc, ka viņu izcelsme nodrošina iedzimtu pārākumu. Es nevēlos pārspīlēt ar šo metaforu, taču ir iespējams argumentēt, ka grāmatas pasaulē izcelsme padara personāžus par dievišķas svētības saņēmējiem – dievība šajā gadījumā ir autore, kura nodrošina visu viņu lēmumu pareizību, gluži kā kādreiz ticēja, ka Dievs vada karaļu lēmumus.
Reālā pasaulē parasti tā nav. Gan karaļu, gan izpilddirektoru sakarā pārmantota valdīšana reti izrādās efektīvs vadības princips. Tā var būt ir cilvēka daba – vēlēties atstāt sev piederošo saviem bērniem, tas droši vien ir evolūcijas rezultāts, taču, ja esi saprāta pielūdzējs, tev vajadzētu saprast, ka šai tendencei ir jāpretojas, nevis tā jāmitoloģizē.