Oriģināls

Uguns izgudrošana

(1. daļa, 3. nodaļa)

Visbeidzot šajā nodaļā ir īsa aina Tagarta terminālī naktī (tajā pašā vietā, kur atrodas Neta Tagarta statuja, ko Dagnija izmanto priekšteču pielūgsmei). Viņa dodas mājās no darba pēc strīda ar Džimu, kurš ir atklājis, ka viņa Sansebastjanas līnijā darbina tikai dažus vecus un nolietotus vilcienus, bet kurš kā vienmēr atsakās uzņemties atbildību un mainīt kaut ko, kad tiek aicināts.

Laukuma stūrī pie galvenās ieejas, bija mazs laikrakstu kiosks. Īpašnieks, kas bija kluss, laipns un labi audzināts, vecs vīrs, bija stāvējis aiz letes divdesmit gadus (..). Viņam bija hobijs, kas bija viņa vienīgais prieks: viņš vāca cigaretes no visas pasaules savai privātajai kolekcijai; viņš pārzināja visus zīmolus, kas jebkad bija ražoti.

Dagnija apstājas pie viņa kioska, lai nopirktu cigarešu paku, un mēs dzirdam ierastās vaimanas par to, ka visas cigarešu kompānijas pasaulē bankrotē. Tad:

“Man patīk cigaretes, Tagartas jaunkundze. Man patīk domāt par uguni, kas tiek turēta cilvēka rokā. Uguns, bīstams spēks, piejaucēta viņa pirkstos (..). Kad cilvēks domā, viņam prātā gail dzirkstele, un ir tikai iederīgi, ka viņam arī rokās gail cigarete kā daļa no viņa būtības.”

Šis ir pat vēl labāks piemērs nekā tas, ko apspriedu iepriekšējā ierakstā, par to, kā Renda tiecas pasniegt savas subjektīvās izvēles kā universālus loģiskus likumus. Renda pati bija pamatīga smēķētāja – viņa vēlāk saslima ar plaušu vēzi –, un var droši apgalvot, ka viņa bija atkarīga no tabakas. Taču ir skaidrs, ka viņai nepietika ar to, ka viņa smēķēja tāpēc, ka viņai tas patika. Viņai bija jāiestrādā tas savā filozofijā, pamatojot smēķēšanu ar varonīgu, pat racionāli obligātu iemeslu.

Tā kā šī ir laba izdevība, izmantosim to, lai apspriestu tabakas biznesu. Ir kaut kas, ko Rendas masīvais, kapitālismu slavinošais magnum opus neapspriež: kad produkts izrādās kaitīgs, kuram, ja vispār kādam, ir jāuzņemas atbildība?

Romāns “Atlas Shrugged” tika publicēts 1957. gadā, dažus gadus pēc tam, kad ārsti sāka publicēt statistiskus pierādījumus par smēķēšanas saistību ar vēzi. Skaidrs, ka var argumentēt – ja smēķētāji zināja šo informāciju un izvēlējās turpināt smēķēt, tad viņi brīvi izvēlējās šo risku un nevienam citam atbildība par to nebūtu jāuzņemas.

Vienīgā problēma ir tāda, ka daudzi par to nezināja, jo, kad šie pierādījumi sāka parādīties, tabakas kompānijas pamatīgi tos apšaubīja un mulsināja cilvēkus. Bēdīgi slavenajā 1969. gada vēstulē Brown & Williamson vadītājs rakstīja, ka “šaubas ir mūsu produkts” un ka cigarešu reklāmām būtu jātiecas “uzturēt diskusiju” sabiedrībā, tā cīnoties pret to, ko viņi dēvēja tādos vārdos, kas uzkrītoši atgādina Rendas valodu, – par “nemanot uzglūnošu un augošu uzbrukuma veidu pret amerikāņu brīvās uzņēmējdarbības sistēmu, draudīgu formulu, kas lēnām saēd amerikāņu biznesu un kas par pirmo izmēģinājuma trusīti ir izvēlējusies, kā redzams, cigareti.”

Šī publiskā tēla kampaņa noritēja par spīti būtiskiem pierādījumiem, ka tabakas kompānijas pašas labi apzinās smēķēšanas radītos riskus veselībai (skatīt arī šo). Saskaņā ar liecību kolektīvās prasības tiesas prāvā, daži gāja tik tālu, ka pat tīši iznīcināja iekšējos pētījumus, kas būtu varējuši nodarīt kaitējumu tiesā.

Objektīvisms cildina saprātu pāri visam, taču saprāts prasa informētu lēmumu. Es nevaru rīkoties atbilstīgi savām interesēm, ja kāds slēpj no manis informāciju, kas būtu mainījusi manu izvēli, ja es to zinātu. Lai cik ļoti libertārieši nosodītu “pretsmēķēšanas paternālismu”, patiesība ir tāda, ka tabakas kompānijas mēģināja pēc iespējas ilgāk turēt sabiedrību neziņā par smēķēšanas saikni ar riskiem veselībai. Vai viņiem par to nevajadzētu uzņemties atbildību tāpat kā kādam, kas būtu mani indējis, man to nezinot?

Pat ja tabakas kompānijas nebūtu mēģinājušas slēpt informāciju, pat ja tās būtu bijušas pilnībā atklātas jau no paša sākuma, vai kaitīgu produktu ražotājiem nevajadzētu uzņemties daļu atbildības par šo kaitējumu? Ja es notriecu kādu ar savu mašīnu, man būtu jābūt atbildīgam par šī cilvēka savainojumiem, pat ja notriekšana nebija mans nodoms. Tāpat arī, kad produkts izrādās kaitīgs, ir tikai godīgi, ja cilvēki, kuri gūst peļņu no šī produkta izmantotājiem, piedalās šī kaitējuma novēršanā. (Un kā atkarība iederas objektīvistu pasaules uzskatā par cilvēkiem kā nevainojamām spriešanas mašīnām?)

Kā jau minēju, šī ir tēma, no kuras Renda izvairās, tā vietā paliekot pie sava uzskata, ka kapitālisti ir cildeni un nekļūdīgi un valdība ir vienīgais visa sliktā iemesls. Taču lasītājiem vajadzētu jautāt, kāpēc grāmata, kas sarakstīta, lai slavinātu kapitālismu, ir spiesta izvairīties pat no pavisam acīmredzamas tās argumenta kritikas.