Oriģināls

Varonīgais dzinējspēks

(1. daļa, 4. nodaļa)

Drīz pēc tam, kad Dagnija ir atgriezusies no tikšanās ar Denu Konveju, viņas birojā iebrūk svešinieks:

Viņš bija jauns, garš, un kaut kas viņā uzvedināja uz domām par vardarbību, lai gan viņa nevarēja pateikt, kas tas ir, jo pirmā viņa īpašība, ko viņa uztvēra, bija paškontrole, kas šķita gandrīz vai augstprātīga. Viņam bija tumšas acis, izspūruši mati, un viņa apģērbs bija dārgs, taču valkāts tā, it kā viņš neuztrauktos vai neņemtu vērā, ko valkā.

“Eliss Vaiats,” viņš iepazīstināja ar sevi.

Vaiats ir naftas barons, viens no Kolorādo uzņēmējiem. Viņš izmantoja dzelzceļa līniju Fīniksa-Durango, lai transportētu naftu, taču Noteikumu pret destruktīvu konkurenci dēļ to plānots slēgt tuvākajos dažos mēnešos, un viņš būs spiests paļauties uz Taggart Transcontinental, kam viņš neuzticas. Nav pārsteigums, ka viņš pieņem – Dagnija ir daļa no sazvērestības pret viņu, un ir agresīvs:

“Tu vari uzklausīt ultimātu.” Viņš runāja noteikti, piešķirot katrai zilbei neparastu skaidrību. “Es sagaidu, ka Taggart Transcontinental pēc deviņiem mēnešiem pārvietos vilcienus uz Kolorādo tieši tā, kā vajag manam biznesam. Ja šis zemiskais triks, ko jūs, cilvēki, izmantojāt pret Fīniksas-Durango līniju, bija ar mērķi izvairīties no vajadzības piepūlēties, ziņoju, ka jums tas neizdosies.”

Dagnija grib protestēt, ka viņai ar to nav nekādas saistības, taču viņa to nedara (jo “īsti kapitālisti” netaisnojas). Tā vietā viņa saglabā mieru un apsola Vaiatam, ka viņam būs pieeja dzelzceļam, kad viņam to vajadzēs. Taču viņš turpina:

“Mēs abi zinām - ja Taggart Transcontinental vilcieni Kolorado kursēs tāpat kā pirms pieciem gadiem, tas mani izputinās. Es zinu, ka jūs, cilvēki, grasāties to darīt. Jūs cerat baroties no manis, kamēr vēl varat, un atrast nākamo upuri, kad būsiet noēduši gaļu no maniem kauliem. Tāda šodien ir lielākās cilvēces daļas attieksme. Tāpēc šis ir mans ultimāts: tagad jūs varat mani iznīcināt; man var nākties aiziet; bet, ja tā notiks, es panākšu, ka paķeru jūs, visus pārējos, sev līdzi.”

Šie ir diezgan nepārprotami draudi, līdzvērtīgi “Jauka vieta, būtu žēl, ja tai kaut kas notiktu”, un Vaiats acīmredzami to tā arī domā. Renda ļoti cenšas darīt skaidru, ka viņš ir vardarbīgs cilvēks, kurš dusmās ir bīstams. Bet Dagnija nereaģē pat uz šo provokāciju, viņa tikai saka: “Jums būs viss nepieciešamais transports, Vaiata kungs.”

Es ne pārāk labi izprotu, kādu principu Renda ar šo cenšas piedāvāt. Labi, objektīvisti netaisnojas – bet vai viņi atzīst iebiedēšanu un draudus? Vai šis ir racionāls veids, kā nodarboties ar uzņēmējdarbību? Ja šī būtu dramatiska Holivudas aina, es sagaidītu, ka Dagnija teiktu Vaiatam – viņai nepatīk viņa tonis, vai ka viņa teiktu kaut ko tādu kā: “Es darīšu visu, kas manos spēkos, lai jums sagādātu visu nepieciešamo transportu, Vaiata kungs, taču es nesēdēšu un neklausīšos, kā jūs man draudat. Ja tas ir viss, ko ieradāties pateikt, varat doties prom; man ir ko darīt.”

Bet nekas tāds netiek piedāvāts, un es brīnos, vai tas nozīmē, ka mums ir jāuztver Vaiata uzvedība kā atbalstāma vai pieņemama. Galu galā tas saskanētu ar Dagnijas slaveno un slepkavniecisko priekšteci Natu Tagartu, kurš tiek raksturots kā varonīgs, tāpēc ka viņš vardarbīgi uzbruka un nogalināja cilvēkus, kuri traucēja viņam pabeigt viņa dzelzceļa līniju. Ja salīdzina to ainu ar šo – kā arī ar ainām, kurās piedalās Ragnars Daneskjolds, kuru vēl neesam satikuši, – izskatās, ka Rendas vēlas, lai lasītāji secinātu, ka draudi un vardarbība pret cilvēkiem ir pieļaujami, ja viņu izpratne par ekonomiku atšķiras no viņējās.

Pēc Vaiata aiziešanas Dagnijai ir ārkārtas tikšanās ar Henku Rerdenu:

“Lūk, kāda ir situācija, Henk. Es biju izstrādājusi gandrīz neiespējamu grafiku Rio Nortes līnijas pabeigšanai divpadsmit mēnešu laikā. Nu man tas ir jāizdara deviņu mēnešu laikā. Tu plānoji nodrošināt mums dzelzceļu viena gada laikā. Vai vari to izdarīt deviņos mēnešos?”

(..) Rerdens sēdēja pie sava galda. Viņa aukstās, zilās acis veidoja divus horizontālus griezumus pār kalsnajām sejas plaknēm; tās palika horizontālas, bezkaislīgi puspievērtas; viņš teica vienmērīgi, bez uzsvara:

“Es to izdarīšu.”

Viņš pieprasa no viņas papildus maksu – 20 dolārus tonnā – par šo steidzamo darbu, bet ne vairāk, jo, kā Dagnija saka, viņam šis dzelzceļš ir jāpabeidz tāpat kā viņai; viņš vēlas ar to apliecināt Rerdena metāla noderīgumu. Viņš ir pārliecināts – kad pasaule būs pārliecināta par tā vērtību, tam būs neskaitāmi praktiski pielietojumi: izturīgāki dzinēji, vieglākas lidmašīnas, uzlabotas sakaru līnijas un, dīvainā kārtā, labākas stieples nožogojumiem (“(..) vienkārši žogi, izgatavoti no Rerdena metāla, kas izmaksās centus jūdzē un izturēs divsimt gadus,” Henks ir entuziasma pilns), ar šī pasauli graujošā iežogojuma stiepļu iztrūkuma atrisināšanu pierādot to, ka viņš ir īstens “varonīgais dzinējspēks”.

Tas, ko nesaprotu, – pat ja Rerdena metāla sakausējums ir superstiprs, kas to padara arī superlētu? Tas ir izgatavots no dzelzs un vara, un neviens no šiem metāliem atsevišķi nemaksā “centus jūdzē”. Iespējams, Henka biznesa prasmes ietver sevī arī alķīmijas zināšanas par jaunu elementu radīšanu no pamatvielām.

“Dagnija,” viņš teica, “lai kas mēs būtu, tie esam mēs, kas virza pasauli, un tie esam mēs, kas izdzīvos.”

Viņi, nevis cilvēki, kuri pie viņiem strādā, nevis cilvēki, kuri rok rūdu, lej tēraudu vai liek sliedes, ir varonīgais dzinējspēks. Tie cilvēki labākā gadījumā ir aizvietojami. Nē, īstie varoņi ir drosmīgie uzņēmumu vadītāji un superģeniālais viens procents, kas vienīgie prot dot pavēles un pieņemt lēmumus un bez kuriem visi citi būtu bezpalīdzīgi apmulsuši un apmaldījušies.

Kad saprotam, ka Renda sevi uztver šādi, daudz labāk saprotam viņas pasaules uzskatu. Un, kad saprotam, ka Rendas fani sevi uztver šādi, daudz labāk saprotam arī viņu pasaules uzskatu. Viņi patiešām tic ne tikai tam, ka viņiem ir talants veiksmīgi darboties vienā atsevišķā ekonomiskā sistēmā, bet arī tam, ka viņi ir vienīgie saprāta gaismas nesēji un ka civilizācija bez viņiem sabruktu.

Kad sāc domāt par sevi kā par kaut ko tik cildenu, nē, pat dievišķu, kļūst vieglāk saprast, kā Rendas filozofija var tik viegli pieļaut vardarbību pret citiem. Ja jūs ticētu, ka jūsu individuālā esamība ir cilvēces izdzīvošanas pamats, vai arī jūs nedarītu visu vajadzīgo, lai pieveiktu mazāk svarīgos cilvēkus, kuri mēģina jūs traucēt piepildīt jūsu likteni? (Tas ir ļoti Nīčem atbilstīgs uzskats, un, patiešām, Renda bija Nīčes cienītāja.)

Problēma ir nevis loģikā, bet gan premisās. Ja tas, ka pastāv neliels skaits cilvēku, no kuriem ir atkarīga ikviena izdzīvošana, būtu taisnība, tad mums būtu pamats darīt jebko, lai apturētu citus no traucēšanas viņiem. Bet šādas ārkārtējas dabīgā talanta atšķirības nepastāv, un objektīvisti nav tādi supervaroņi, kā viņi sevi iztēlojas – lai cik ļoti šāda fantāzija būtu patīkama. No tā izriet, ka nepastāv arī ārkārtējas morālās vērtības atšķirības.