Varonīgais dzinējspēks
(1. daļa, 4. nodaļa)
Mirkli pēc tam, kad Dagnija atgriezusies no savas tikšanās ar Danu Konveju, viņas birojā iebrūk kāds svešinieks:
Viņš bija jauns, garš, un kaut kas viņā uzvedināja uz domām par vardarbību, lai gan viņa nevarēja pateikt, kas tas ir, jo pirmā viņa īpašība, ko viņa uztvēra, bija paškontrole, kas šķita gandrīz vai augstprātīga. Viņam bija tumšas acis, izspūruši mati, un viņa apģērbs bija dārgs, taču valkāts tā, it kā viņš neuztrauktos vai neievērotu, ko valkā.
"Elliss Vaiats," viņš iepazīstināja ar sevi.
Vaiats ir naftas barons, viens no Kolorado uzņēmējiem. Viņš bija izmantojis Phoenix-Durango dzelzceļu, lai transportētu savu naftu, bet, pateicoties "Noteikumiem Pret Destruktīvu Konkurenci", tas tiks slēgts tuvākajos dažos mēnešos un viņš būs spiests paļauties uz Taggart Transcontinental, kam viņš neuzticas. Nav pārsteigums, ka viņš pieņem - Dagnija ir daļa no sazvērestības pret viņu - un ir uzbrūkošs:
"Tu vari noklausīties ultimātu." Viņš runāja noteikti, piešķirot neparastu skaidrību katrai zilbei. "Es sagaidu, ka Taggart Transcontinental pēc deviņiem mēnešiem pārvietos vilcienus Kolorado tieši tā, kā vajadzīgs manam biznesam. Ja šis zemiskais triks, ko jūs cilvēki izmantojāt pret Phoenix-Durango, bija ar mērķi izvairīties no vajadzības piepūlēties, ar šo paziņoju jums, ka jums tas neizdosies."
Dagnija vēlas protestēt, ka viņai ar to nav nekādas saistības, taču viņa to nedara (jo Īsti Kapitālisti netaisnojas). Tā vietā viņa saglabā mieru un apsola Vaiatam, ka viņam būs viņa dzelzceļš, kad viņam to vajadzēs. Taču viņš nav pabeidzis:
"Mēs abi zinām - ja Taggart Transcontinental vilcieni Kolorado kursēs tāpat kā pirms pieciem gadiem, tas mani izputinās. Es zinu, ka jūs cilvēki grasāties to darīt. Jūs cerat baroties no manis, kamēr vēl varat, un atrast nākamo upuri, kad būsiet noēduši gaļu no maniem kauliem. Tāda šodien ir cilvēces lielākās daļas attieksme. Tāpēc šis ir mans ultimāts: tagad ir jūsu spēkos mani iznīcināt; man var nākties iet; bet, ja es iešu, es nodrošināšu, ka paķeru jūs visus pārējos sev līdzi."
Šie ir diezgan nepārprotami draudi, līdzvērtīgi "Jauka vieta, būtu žēl, ja tai kaut kas notiktu" - un Vaiats acīmredzami to tā domā. Renda ļoti cenšas darīt skaidru, ka viņš ir vardarbīgs cilvēks, kas sadusmots ir bīstams. Bet Dagnija nereaģē pat uz šo provokāciju, sakot vienīgi, "Jums būs viss nepieciešamais transports, mister Vaiat."
Es ne visai saprotu, kādu principu Renda ar šo cenšas piedāvāt. Labi, objektīvisti netaisnojas - bet vai viņi atzīst iebiedēšanu un draudus? Vai šis ir racionāls veids, kā nodarboties ar uzņēmējdarbību? Ja šī būtu dramatiska Holivudas aina, es sagaidītu, ka Dagnija teiktu Vaiatam, ka viņai nepatīk viņa tonis, vai ka viņa teiktu kaut ko šādu - "Es darīšu visu, kas manos spēkos, lai jums sagādātu visu nepieciešamo transportu, mister Vaiat, taču es nesēdēšu šeit un neklausīšos, kā jūs man draudat. Ja tas ir viss, ko jūs ieradāties pateikt, jūs varat doties prom; man ir ko darīt."
Bet šeit nav nekā tāda, un es brīnos, vai tas nozīmē, ka mums ir jāuztver Vaiata uzvedība kā atbalstāma vai pieņemama. Galu galā, tas saskanētu ar Dagnijas slaveno un slepkavniecisko priekšteci Natu Taggartu, kas tiek aprakstīts kā varonīgs, jo viņš vardarbīgi uzbruka un nogalināja cilvēkus, kas traucēja viņam pabeigt viņa dzelzceļu. Kad tu salīdzini to ainu ar šo - kā arī ar ainām, kurās piedalās Ragnars Danneskjolds, kuru vēl neesam satikuši - izskatās, ka Rendas iecere ir, lai lasītāji secina, ka ir pieļaujami draudi un vardarbība pret cilvēkiem, ja to izpratne par ekonomiku atšķiras no viņējās.
Pēc Vaiata aiziešanas Dagnijai ir ārkārtas tikšanās ar Henku Rērdenu:
"Lūk kāda ir situācija, Henk. Es biju izstrādājusi gandrīz neiespējamu grafiku Rio Norte Līnijas pabeigšanai divpadsmit mēnešu laikā. Nu man tas ir jāizdara deviņos. Tu plānoji dot mums dzelzceļu viena gada laikā. Vai tu vari to izdarīt deviņos mēnešos?"
…Rērdens sēdēja aiz sava galda. Viņa aukstās, zilās acis izveidoja divus horizontālus griezumus pār kalsnajām viņa sejas plaknēm; tās palika horizontālas, bezkaislīgi puspievērtas; viņš teica vienmērīgi, bez uzsvara:
"Es to izdarīšu."
Viņš pieprasa no viņas papildus maksu 20 dolāri tonnā par šo steidzamo darbu, bet ne vairāk, jo, kā Dagnija saka, viņam šis dzelzceļš ir vajadzīgs pabeigts tikpat ļoti kā viņai; viņš vēlās ar to apliecināt Rērdena Metāla noderīgumu. Viņš ir pārliecināts - kad pasaule būs pārliecināta par tā vērtību, tam būs neskaitāmi praktiski pielietojumi: izturīgāki dzinēji, vieglākas lidmašīnas, uzlabotas sakaru līnijas un, dīvainā kārtā, labākas stieples nožogojumiem ("vienkārši žogi, izgatavoti no Rērdena Metāla, kas izmaksās centus jūdzē un izturēs divsimt gadus," Henks ir entuziasma pilns) - ar šī, pasauli graujošā, iežogojuma stiepļu iztrūkuma atrisināšanu pierādot to, ka viņš ir īstens Varonīgais Dzinējspēks.
Tas, ko nesaprotu, - pat ja Rērdena Metāla sakausējums ir superstiprs, kas to padara arī par superlētu? Tas ir izgatavots no dzelzs un vara, un neviens no šiem metāliem atsevišķi nemaksā "centus jūdzē". Iespējams, Henka biznesa prasmes ietver sevī arī alķīmijas zināšanas par jaunu elementu radīšanu no pamatvielām.
"Dagnija," viņš teica, "lai kas mēs nebūtu, tie esam mēs, kas virza pasauli, un tie esam mēs, kuri izdzīvos."
Viņi ir varonīgais dzinējspēks - nevis cilvēki, kuri pie viņiem strādā, nevis cilvēki, kuri rok rūdu, lej tēraudu vai liek sliedes. Tie cilvēki ir labākā gadījumā aizvietojami. Nē, īstie varoņi ir drosmīgie uzņēmumu vadītāji un superģeniālais viens procents, kas vienīgie prot dot pavēles un pieņemt lēmumus un bez kuriem visi citi būtu bezpalīdzīgi apmulsuši un apmaldījušies.
Kad tu saproti, ka Renda sevi uztver šādi, tu daudz labāk saproti viņas pasaules uzskatu. Un kad tu saproti, ka Rendas fani sevi uztver šādi, tu daudz labāk saproti arī viņu pasaules uzskatu. Viņi patiešām tic ne tikai tam, ka viņiem ir talants veiksmīgi darboties vienā atsevišķā ekonomiskā sistēmā, bet arī tam, ka viņi ir vienīgie saprāta gaismas nesēji un ka civilizācija bez viņiem sabruktu.
Kad tu sāc domāt par sevi kā par kaut ko tik cildenu, nē, pat dievišķu, kļūst vieglāk saprast, kā Rendas filosofija var tik viegli pieļaut vardarbību pret citiem. Ja tu ticētu, ka tava individuālā esamība ir cilvēces izdzīvošanas pamats, vai tu arī nedarītu visu vajadzīgo, lai pieveiktu mazāk svarīgos cilvēkus, kas mēģina tev traucēt piepildīt tavu likteni? (Tas ir ļoti Nīčem atbilstošs uzskats, un, patiešām, Renda bija Nīčes cienītāja.)
Problēma šeit ir nevis loģikā, bet gan premisās. Ja tā būtu taisnība, ka pastāv neliels skaits cilvēku, no kuriem ir atkarīga ikviena izdzīvošana, tad mums būtu pamats darīt jebko vajadzīgo, lai apturētu citus no traucēšanas viņiem. Bet šādas ārkārtējas dabīgā talanta atšķirības nepastāv, un objektīvisti nav tādi supervaroņi, kā viņi sevi iztēlojas, - lai cik ļoti šāda fantāzija nebūtu patīkama. No tā izriet, ka nepastāv arī ārkārtējas morālās vērtības atšķirības.