Oriģināls

Miega bads

1. daļa, 6. nodaļa

Nākamā nodaļa atkal pievēršas Henkam Rerdenam, kurš velk smokingu, lai apmeklētu sievas rīkoto biedējošo balli:

Bija viņa kāzu gadadiena, un viņš jau trīs mēnešus bija zinājis, ka balle notiks šovakar, tieši kā Liliana bija vēlējusies (..) Tad trīs mēnešu laikā ar astoņpadsmit stundu darbadienām viņš par to bija laimīgi aizmirsis – līdz pirms pusstundas, kad pēc pusdienām bija pagājis jau labs laiciņš, sekretāra ienāca viņa kabinetā un stingri atgādināja: “Jūsu balle, Rērdena kungs.”

Trīs mēneši ar 18 stundu darbadienām? Kā viņš var vēl aizvien funkcionēt, nemaz nerunājot par balles apmeklēšanu? Ignorējot visu pārējo, viņš noteikti vairs nebūtu spējīgs pieņemt labus biznesa lēmumus. 2000. gada pētījums, kas publicēts British Medical Journal, vēsta, ka persona, kas bijusi nomodā tikai vienu 18 stundu periodu, piedzīvo kognitīvo spēju vājināšanos, kas pielīdzināma 0,5 promilēm alkohola asinīs – robežai, sākot ar kuru daudzās valstīs soda par braukšanu reibumā. Tagad iztēlojieties, cik laba būtu jūsu spriestspēja pēc trim mēnešiem, kuru laikā uzkrāts šāds miega bads.

Kā liecina fragments, Rendas varoņi nav gluži cilvēciskas būtnes. Viņi vairāk līdzinās robotiem vai golemiem – radībām, kas veidotas no dzelzs, kurām nav ierastās cilvēku vajadzības pēc atpūtas un kuras tikai gribasspēku var bezgalīgi veikt nogurdinošus, stresa pilnus darbus. Reālajā pasaulē cilvēki nav gluži tik neiznīcināmi, piemēram, šajā diemžēl būtiskajā stāstā par Amerikas Bankas praktikantu, kurš sabruka un nomira, nostrādājis 72 stundas bez pārtraukumiem. Un nemitīgs, notrulinošs darbs atstāj gan psiholoģiskas, gan fiziskas sekas, ko mums parādīja Ķīnas Foxconn ražotnes strādnieku pašnāvību sērija, kuru izraisīja ilgās darba stundas un mokošie darba apstākļi.

Tiklīdz kāds norādīja, ka reālā dzīvē neeksistē tādi cilvēki kā viņas varoņi, Renda piedāvāja sevi kā piemēru. Patiesībā pat viņa pati neatbilda Rendas standartiem. Lai pabeigtu savas gigantiskās grāmatas izdevēja noteiktajos termiņos, viņa sāka pamatīgi un pastāvīgi lietot amfetamīnus (kas tad bija pieejami ar ārsta recepti). Saskaņā ar Annas Helleres uzrakstīto biogrāfiju Ayn Rand and the World She Made, tādas zāles kā benzedrīns ļāva viņai nostrādāt ārkārtīgi garas, daudzu dienu darba sesijas, ieskaitot vismaz vienu 30 stundas garu. Un tā nav nejaušība, ka šīm zālēm ir arī tādi blakusefekti kā garastāvokļa svārstības, nekontrolējamas dusmu un paranojas lēkmes – no kurām Renda cieta visu savu dzīvi.

Viņš bija samierinājies, ka pievērst savai sievai jelkādu uzmanību, kas nebūtu saistīta ar biznesu, ir viņa pienākums. Taču viņš nekad nebija radis spēkus to darīt vai vismaz izjust vainu (..).

Viņš nebija veltījis Lilianai ne sekundi sava laika mēnešiem ilgi – nē, viņš nodomāja, pat gadiem: visus astoņus viņu laulības gadus. Viņam nerūpēja viņas intereses, pat ne tik ļoti, lai uzzinātu, kādas tās ir. Viņai bija plašs draugu loks, un viņš bija dzirdējis, ka tas pārstāvēja valsts kultūras kodolu, bet viņam nekad nebija laika ar viņiem satikties vai kaut atzīt viņu slavu, uzzinot, kādi sasniegumi ir tās pamatā.

Tam var būt grūti noticēt pēc šī fragmenta izlasīšanas, bet atcerieties – atkal –, ka Rerdens ir viens no varoņiem. Mums ir paredzēts just simpātijas pret viņu un atbalstīt viņu, kad viņš atstāj novārtā ģimeni, un ūjināt un svilpt, kad viņa sieva piespiež viņu apmeklēt balli ar vakariņām par godu viņa paša kāzu jubilejai. Taču, kā izrādīsies, vienīgā morāle, ko viņš gūs šajā grāmatā, ir tāda, ka viņš ir veltījis pārāk daudz uzmanības sievai un ģimenei un pārāk satraucies par viņu domām.

Tā kā šajā darbā nekad netiek izskaidrots, kādas ir Lilianas intereses, mēs varam brīvi spekulēt. Renda pasaka, ka Liliana, līdzīgi visiem izlaupītājiem, galu galā izvēlas nāvi pār dzīvi un vēlas paraut visus produktīvos cilvēkus sev līdzi, taču tas izskatās kā tipisks neuzticama stāstnieka gadījums. Neviens tā nedomā.

Personīgi man ir viegli iztēloties scenāriju, kurā Liliana pavada laiku, vadot kādu labdarības organizāciju, piemēram, būvējot skolas jaunattīstības valstīs vai sagādājot tīru ūdeni ciematiem, kuros trūkst aku, kas reālā dzīvē būtu ikdienišķa nodarbošanās miljonāra rūpnieka sievai. Bet Henks, kurš nicina labdarību, gluži kā visi Rendas varoņi, ļoti iespējams, iznīcina viņas pūliņus pat neapzinoties, ka to dara, proti, saindējot viņas jaunās akas ar smago metālu ražošanas atkritumiem no savām raktuvēm, paturot viņas skolas tukšas, tāpēc ka iestājas par bērnu nodarbināšanu šajās valstīs, un tā ir tikai viņas neapmierinātība ar šo situāciju, kas visbeidzot pārvēršas aizvainojumā pret viņu. Lūk, tas būtu interesants romāns!

“Tev nerūp nekas, izņemot biznesu.” Viņš to bija dzirdējis visu savu dzīvi, izteiktu kā iznīcinošu spriedumu. Viņš vienmēr zināja, ka bizness tiek uztverts kā tāds slepens, apkaunojošs kults, ar ko nedrīkst uzmākties nevainīgiem, parastiem cilvēkiem, ka cilvēku domās tas ir nepatīkama nepieciešamība, ar ko jānodarbojas, bet ko nedrīkst pieminēt (..).

Renda laikam domā, ka bizness ir kaut kas, ko cilvēki uztver kā netīru un apkaunojošu noslēpumu un ka Rerdena iemesls izvairīties no ballēm ir nepatika pret šādu attieksmi – kas ir acīmredzams “salmu vīrs”. Nekas nevar būt tālāk no patiesības. Bagāti, veiksmīgi cilvēki iedveš milzīgu cieņu un godbijību gan mūsu, gan jebkurā citā sabiedrībā. (Cik daudz cilvēku atteiktos no piedāvājuma apmeklēt smalku, pusformālu balli miljonāra savrupnamā un no iespējas draudzēties ar bagātniekiem un slavenībām?)

Nē, mēs iebilstam nevis pret kapitālismu kā tādu, bet pret Rendas aprobežoto, sagrozīto skatījumu uz to, ka biznesa panākumi ir vienīgā svarīgā lieta, kas aizēno pat cilvēkus, kuru labumam tas it kā ir domāts. Mēs iebilstam pret korporācijām, kas piever acis pret verdzību, ekspluatāciju un apkārtējās vides iznīcināšanu, tāpēc ka šīs lietas neparādās grāmatvedības bilancē, un kas izturas pret cilvēku dzīvību un ciešanām kā nebūtiskām, kamēr vien izpilddirektors var ziņot par ceturkšņa peļņu akcionāriem. Kad atsakies no cilvēciska kontakta tik krasi kā, pēc rakstītā, to ir izdarījis Rerdens, kļūst ārkārtīgi viegli pārņemt šo skatījumu – aizmirst par mūsu kopīgo cilvēcību un izturēties pret citiem kā pret precēm vai aizvietojamām detaļām.