Oriģināls

Miega bads

1. daļa, 6. nodaļa

Nākamā nodaļa atkal pievēršas Henkam Rērdenam, kas velk smokingu, lai apmeklētu biedējošo sievas rīkoto balli:

Tā bija viņa kāzu gadadiena, un viņš bija zinājis trīs mēnešus, ka šī balle notiks šonakt, tieši kā Lilliana bija vēlējusies... Tad, trīs mēnešos ar astoņpadsmit stundu darbadienām, viņš par to bija laimīgi aizmirsis - līdz pirms pusstundas, jau ilgu laiku pēc pusdienām, viņa sekretāra ienāca viņa birojā un stingri atgādināja: "Jūsu balle, Rērdena kungs."

Trīs mēneši ar astoņpadsmit stundu darbadienām? Kā viņš var vēl aizvien būt funkcionējošs, nerunājot nemaz par balles apmeklēšanu? Ignorējot visu pārējo, viņš noteikti vairs nebūtu spējīgs veikt labus biznesa lēmumus. 2000. gada pētījums no British Medical Journal vēstīja, ka persona, kas bijusi nomodā tikai vienu 18 stundu periodu, piedzīvo kognitīvo spēju vājināšanos, kas pielīdzināma 0.5 promilēm alkohola asinīs - robežai, sākot ar kuru daudzās valstīs soda par braukšanu reibumā. Tagad iztēlojies, cik laba būtu tava spriestspēja pēc trim mēnešiem, kuru laikā uzkrāts šāds miega bads.

Kā liecina šis fragments, Rendas varoņi nav īsti cilvēciskas būtnes. Viņi vairāk līdzinās robotiem vai golemiem - radībām, veidotām no dzelzs, kurām nav normālo cilvēku vajadzības pēc atpūtas un kuras var tikai gribasspēka vadītas bezgalīgi veikt nogurdinošus, stresa pilnus darbus. Reālajā pasaulē cilvēki nav gluži tik neiznīcināmi, piemēram, kā šajā diemžēl būtiskajā stāstā par Amerikas Bankas praktikantu, kas sabruka un mira, nostrādājot pēc kārtas 72 stundas. Un nemitīgs, notrulinošs darbs atstāj gan psiholoģiskas, gan arī fiziskas sekas, kā mēs redzējām, kad Ķīnas Foxconn ražotnē bija ilgo darba stundu un mokošo darba apstākļu izraisītu strādnieku pašnāvību sērija.

Kad Renda bija dzīva, tiklīdz kāds norādīja, ka reālā dzīvē neeksistē tādi cilvēki kā viņas varoņi, viņa piedāvāja sevi kā pretpiemēru. Bet patiesībā pat Renda neatbilda viņas pašas standartiem. Lai pabeigtu savas gigantiskās grāmatas izdevēja noteiktajos termiņos, viņa sāka pamatīgi un pastāvīgi lietot amfetamīnus (kas tad bija pieejami ar ārsta recepti). Saskaņā ar Annas Helleres uzrakstīto biogrāfiju Ayn Rand and the World She Made, tādas zāles kā benzedrīns ļāva viņai pabeigt ārkārtīgi garas, daudzu dienu darba sesijas, ieskaitot vismaz vienu, kas sastāvēja no 30 stundām pēc kārtas. Kas nav nejaušība, šīm zālēm ir arī tādi blakusefekti kā garastāvokļa svārstības, nekontrolējamas dusmu un paranojas lēkmes - no kurām Renda cieta visu savu dzīvi.

Viņš bija pieņēmis kā faktu, ka tas ir viņa pienākums pievērst savai sievai kāda veida uzmanību, kas nebūtu saistīta ar biznesu. Taču viņš nekad nebija radis spēkus to darīt vai vismaz izjust kādu vainas apziņu...

Viņš nebija veltījis Lillianai neko no sava laika mēnešiem ilgi - nē, viņš nodomāja, pat gadiem; visus astoņus viņu laulību gadus. Viņam nerūpēja viņas intereses, pat ne tik ļoti, lai uzzinātu, kādas tās ir. Viņai bija plašs draugu loks, un viņš bija dzirdējis, ka tas pārstāvēja valsts kultūras kodolu, bet viņam nekad nebija laika ar viņiem satikties vai kaut vai atzīt viņu slavu, uzzinot, kādi sasniegumi tai pamatā.

Tev var būt grūti noticēt pēc šī fragmenta izlasīšanas, bet atceries - atkal - ka Rērdens ir viens no varoņiem. Mums ir paredzēts just simpātijas pret viņu un atbalstīt viņu, kad viņš atstāj novārtā savu ģimeni, un ūjināt un svilpt, kad viņa sieva uzspiež viņam apmeklēt pusdienu balli par godu viņa paša kāzu gadadienai. Taču, kā izrādīsies, vienīgā morālā mācība, ko viņš iemācīsies šajā grāmatā, ir tāda, ka viņš ir veltījis pārāk daudz uzmanības savai sievai un ģimenei un pārāk satraucies par viņu domām.

Tā kā šai darbā nekad netiek izskaidrots, kādas ir Lillianas intereses, mēs varam brīvi spekulēt. Renda pasaka mums, ka Lilliana, līdzīgi visiem izlaupītājiem, galu galā izvēlās nāvi pār dzīvi un vēlas paraut visus produktīvos cilvēkus sev līdzi, taču tas izskatās kā tipisks neuzticama stāstnieka gadījums. Neviens tā nedomā.

Personīgi man ir viegli iztēloties scenāriju, kurā Lilliana pavada savu laiku, vadot kādu labdarības organizāciju - piemēram, būvējot skolas jaunattīstības valstīs vai sagādājot tīru ūdeni ciematiem, kam trūkst aku, - kas reālā dzīvē būtu ikdienišķa nodarbošanās miljonāra rūpnieka sievai. Bet Henks, kas nicina labdarību gluži kā visi Rendas varoņi, ļoti iespējams, izjauc viņas pūliņus pat neapzinoties, ka viņš to dara, - saindējot viņas jaunās akas ar izgāztiem smago metālu ražošanas atkritumiem no savām raktuvēm, paturot viņas skolas tukšas ar cīņu pret bērnu nodarbināšanas likumiem šajās valstīs - un tā ir viņas neapmierinātība ar šo situāciju, kas visbeidzot pārvēršas par aizvainojumu pret viņu. Lūk tā būtu interesanta novele!

"Tev nerūp nekas, izņemot biznesu." Viņš to bija dzirdējis visu savu dzīvi, pateiktu kā iznīcinošu spriedumu. Viņš vienmēr zināja, ka biznesu uztvēra kā tādu slepenu, apkaunojošu kultu, ar ko nedrīkst uzmākties nevainīgiem parastiem cilvēkiem, ka cilvēku domās tas bija nepatīkama nepieciešamība, ar ko jānodarbojas, bet ko nedrīkst pieminēt...

Renda laikam domā, ka bizness ir kaut kas, ko cilvēki uztver kā netīru un apkaunojošu noslēpumu, un ka Rērdena iemesls izvairīties no šādām ballēm ir nepatika pret šādu attieksmi - kas ir acīmredzams 'salmu vīrs'. Nekas nevar būt tālāk no patiesības. Bagāti, veiksmīgi cilvēki iedveš milzīgu cieņu un godbijību - gan mūsu sabiedrībā, gan jebkurā citā. (Cik daudzi cilvēki atteiktos no piedāvājuma apmeklēt smalku, daļēji formālu balli miljonāra savrupmājā un no iespējas draudzēties ar bagātniekiem un slavenībām?)

Nē, mēs iebilstam nevis pret kapitālismu kā tādu, bet pret Rendas aprobežoto, sagrozīto skatījumu uz to, kurā biznesa panākumi ir vienīgā svarīgā lieta, kas aizēno pat cilvēkus, kuru labumam tas it kā ir. Mēs iebilstam pret korporācijām, kas neredz verdzību, ekspluatāciju un apkārtējās vides iznīcināšanu, jo šīs lietas neparādās grāmatvedības bilancē, un kas uztver izmaksas cilvēku dzīvībās un ciešanās kā nebūtiskas, kamēr vien izpilddirektors var ziņot par ceturkšņa peļņu akcionāriem. Kad tu atsakies no cilvēciska kontakta tik krasi kā, pēc rakstītā, to ir izdarījis Rērdens, kļūst ārkārtīgi viegli pārņemt šo skatījumu - aizmirst par mūsu kopējo cilvēcību un izturēties pret citiem cilvēkiem kā pret precēm vai aizvietojamām detaļām.