Oriģināls

Satura brīdinājums: vardarbība attiecībās, seksuālā uzmākšanās, gandrīz izvarošana

Pārcilvēks

(1. daļa, 5. nodaļa)

Lai gan spilgtākās (un biedējošākās) ainas, kas ilustrē Ainas Rendas uzskatus par mīlestību un seksu, vēl tikai sekos, šī nodaļa piedāvā ieskatu, jo mēs noskaidrojam pagātnes atskatā, ka Dagnija un Francisko kļuva par mīlniekiem viņu studiju laikā. Pirmais mājiens par to ir kādā vasaras dienā, kad viņi dodas pastaigā pa Palisādēm. Lūk kā Francisko uzsāk viņu attiecības:

Viņš strupi noteica: “Pārbaudīsim, vai varam redzēt Ņujorku,” – un parāva viņu aiz rokas klints malas virzienā. Viņa nodomāja – viņš nav pamanījis, ka ir pagriezis viņas roku dīvainā leņķī, turot to lejup gar savu sānu; tas lika viņai stāvēt cieši blakus, un viņa juta saules siltumu uz viņa kājām, kas piespiedās viņējām.

Neliels pārtraukums! Francisko izturēšanās pret Dagniju ir seksuāla uzmākšanās gluži kā no mācību grāmatas. Pajautāšanas vietā viņš sagrābj viņu ar varu, lai piespiestu viņu iet tur, kur viņš vēlas, un pagriež viņas roku, lai piespiestu viņas ķermeni savējam. Grāmatas tekstā tas atklāts kā mīļi nevainīga rīcība, lai gan realitātē, manuprāt, daudzi cilvēki, īpaši tādā bīstamā vietā kā augsta klints, justos nepatīkami un būtu nobijušies.

Uz brīdi apstāsimies un novirzīsimies no tēmas, lai gan tas drīz vien izrādīsies būtiski: viens no Ainas Rendas filozofijas stūrakmeņiem ir ideja par “spēka iniciēšanu” un tās nešaubīgu aplamību. Redz, viņas arguments ir tāds, ka īsteni kapitālisti ir miermīlīgi ļaudis, kas tirgojas cits ar citu, balstoties uz abpusējas piekrišanas, savukārt tikai ļauni izlaupītāji un sociālisti izmanto ieročus, lai piespiestu citus pakļauties (piemēram, spiežot viņiem maksāt nodokļus). Tas ir viens no Rendas filozofijas pamatprincipiem – ka jebkāda veida vardarbība ir pieļaujama tikai pašaizsardzībai un ka jebkāda spēka iniciēšana vienmēr ir amorāla.

Vai tas ir skaidrs? Nu palūkosim, kas seko tālāk.

Pēc Francisko runas par “kompetences kodeksu” Dagnija saka, ka piekrīt viņam, bet jautā: “Francisko, kāpēc mēs, šķiet, esam vienīgie, kas to saprot?” Francisko jautā viņai, kāpēc viņai rūp citu viedoklis, un viņa atbild:

“Es skolā nekad neesmu bijusi populāra, bet tas mani neuztrauca, taču tagad esmu atklājusi cēloni(..). Es viņiem nepatīku nevis tāpēc, ka būtu neprasmīga, bet gan tieši pretēji. Es viņiem nepatīku tāpēc, ka man vienmēr ir labākās atzīmes klasē. Man pat nav jāmācās. Es vienmēr saņēmu desmitniekus. Kā tev šķiet, varbūt man vajadzētu pamēģināt pārmaiņas pēc dabūt četriniekus, lai kļūtu par vispopulārāko meiteni skolā?”

Francisko apstājās, palūkojās uz viņu un iecirta viņai pļauku.

Tā nav viegla pļauka: Francisko viņai iesit spēcīgi. Mums tiek konkrēti pavēstīts, ka Dagnija sagaršo “asinis mutes kaktos” un, kas vēl drausmīgāk, “sasprindzina kājas, lai pretotos apdullumam”. Cik spēcīgi būtu kāds jāiepļaukā, lai viņš būtu apdullis no sitiena un gandrīz nogāztos?

Te nav iespējams piesaukt pašaizsardzību. Dagnija neapdraudēja Francisko dzīvību vai īpašumu (tas ir skaidrs); viņa pajokoja veidā, kas viņam nepatika, par sava talanta slēpšanu, lai labāk iederētos starp viduvējiem cilvēkiem. Un viņš juta, ka atbilstīga reakcija uz to ir iesist viņai pēc iespējas spēcīgāk. Tekstā nav ne mazākā mājiena, ka Renda tajā saskata ko sliktu: Dagnija nav pat dusmīga uz Francisko par to. Patiesībā viņa “nekaunīgi paviršā” tonī saka: “Es ceru, tas briesmīgi pietūks. Man tas patīk.”

Paturiet prātā šo ainu līdz vēlākam, kad Rendas kapitālisti teiks lielas, izaicinošas runas par to, ka viņi ir tie morālie, tie, kas nav vainojami pie spēka iniciēšanas. Pretrunā tam, ko viņa vēsta citur, Renda acīmredzot uzskata, ka neprovocēta vardarbība vismaz dažreiz ir pieņemama. Konkrētāk, viņa, šķiet, uzskata, ka ir pieļaujama vardarbība pret cilvēkiem, kuri nepielūdz neiegrožotu kapitālismu tikpat ļoti kā viņa, kuri uzskata, ka konkurence nav vienīgais risinājums un ka dažreiz ir nepieciešama valdības iejaukšanās. (Tā bija iepriekš un būs atkal tālāk.)

Un, ja Francisko, izgriežot viņai roku, bija acīmredzami seksuāli vardarbīgs, Dagnijas attaisnošanās, kāpēc viņa nevienam par to nesaka, līdzinās no vardarbības cietušas sievas racionalizācijai “viņš nav slikts cilvēks, tev nesaprast”:

Kad viņa atgriezās mājās, viņa teica mātei, ka uzkrita uz akmens un pārsita sev lūpu. Tie bija viņas vienīgie meli. Viņa nemeloja, lai aizsargātu Francisko; viņa tā rīkojās, jo kāda vārdos neizsakāma iemesla dēļ juta, ka šis starpgadījums ir pārāk vērtīgs noslēpums, lai ar to dalītos.

Visbeidzot pēc dažām lappusēm ir aina, kurā viņiem pirmo reizi ir sekss (meža izcirtumā). Lūk, kā tas ir attēlots:

Viņš turēja viņu, piespiežot savu ķermeni visā garumā viņējam ar saspringtu, mērķtiecīgu uzstājību, viņa roka virzījās pār viņas krūtīm tā, it kā viņš apgūtu īpašnieka tuvību ar viņas ķermeni, pārsteidzošu tuvību, kam nevajadzēja ne viņas piekrišanu, ne atļauju.

(..) Viņa zināja – nav jēgas baidīties, ka viņš darīs to, ko vēlas, ka lēmumu pieņems viņš, ka viņš viņai ir atstājis vienu vienīgo iespēju – ko viņa vēlējās visvairāk – pakļauties.

Labi, ir tāda lieta kā neverbāla piekrišana, un šī aina ir rakstīta tā, kā Dagnija pie sevis domā (taču nesaka) – ka tas ir tas, ko viņa visu laiku ir vēlējusies. Tomēr tā nav izvarošana tikai šīs tehniskās nianses dēļ. Tekstā ir viss, kas norāda – ja viņa nebūtu piekritusi, tam nebūtu nozīmes, jo viņš vienalga būtu darījis, ko vēlas. Tas, kā Renda atkārtoti uzsver – viņš nejautā viņas atļauju un nerīkojas tā, it kā viņam būtu jājautā, ir ārkārtīgi biedējoši. Un atcerieties – atkal –, ka Francisko ir viens no varoņiem, kam mums ir jālīdzinās (tas ir skaidrs no tā, ka viņam ir super-Mērijas Sjū spējas).

Lai gan vienīgais filozofs, kura ietekmi Renda atzina, bija Aristotelis (visas pārējās viņas idejas, viņa apgalvoja, nāca no viņas pašas galvas bez ārējas ietekmes), šīs ainas atklāj, ka tie ir meli. Viņu bija spēcīgi ietekmējuši citi: sevišķi Nīče un viņa ideja par varonīgo “pārcilvēku”, kas sagraus visas vergu morāles, kas balstās līdzcietībā, un izveidos pasauli pēc savas līdzības. Francisko ir Nīčes pārcilvēka iemiesojums: cilvēks, kurš dara visu, ko vēlās – sit cilvēkiem, kas viņus sadusmo, izgriež sievietēm rokas, uzspiež viņām seksu –, tāpēc ka viņš ir augstāka būtne, kas stāv pāri zemāko būtņu nožēlojamajām labā un sliktā mērauklām.

Šī saikne starp Rendu un Nīči ir tikusi ievērota arī senāk: Vitakers Čemberss norādīja uz to 1957. gadā laikrakstā National Review, un pat kāds no Rendas radiniekiem ķircināja viņu, sakot, ka Nīče ir “apsteidzis tevi visās tavās idejās”. Bet neatkarīgi no iedvesmas avota mums tas vienalga būtu jāuztver kā kaut kas atbaidošs. Vai Francisko vardarbīgā, privātīpašnieciskā, priviliģētā uzvedība būtu jāuztver kā ideālā cilvēka pazīme?