Autores intereses
1. daļa, 6. nodaļa
Daiļliteratūras autori bieži izmanto savas grāmatas apoloģētikai: viņi uzsver savu uzskatu nešaubīgo pareizumu, paužot atbalstāmās idejas ar vieniem tēliem un nepatīkamās idejas ar citiem, un tad ļaujot pirmajiem nešaubīgi gūt virsroku pār otrajiem. Daudzi darbi tā dara, taču Atlas Shrugged to dara daudz vairāk nekā vairums citu. Rendas tēli un sižets ir kā plāns papīrs, kurā ietīti dzelzī kaltie principi, ko viņa vēlējusies mums sniegt.
Es neapgalvoju, ka daiļliteratūra ar vēstījumu ir kaut kas slikts. Tieši pretēji, man šķiet, ka gandrīz visi autori ar to nodarbojas. Mūsu stāsti izaug no mums, un mēs nevaram apturēt mūsu idejas, gaumi un pasaules uzskatu no ietekmes uz to, ko rakstām. Ja šāda veida konflikti ir prasmīgi veidoti, tie pat var būt laba lasāmviela. Un tomēr, autoram ir pārāk viegli maldīties un noticēt, ka, padarījuši kaut ko par patiesu viņu radītajā pasaulē, viņi ir pierādījuši tā patiesumu arī reālajā pasaulē.
Mēs šajā nodaļā redzēsim dažus piemērus tam. Rērdena ballē ir uzaicināti ne tikai izlaupītāji un diedelnieki, bet arī Dagnija Tagarta. Jau pirmā brīdī, kad viņu šeit redzam, Renda pavēsta par viņas vakarkleitu un par to, cik ļoti tā atšķiras no viņas ierastā stingrā korporatīvā ietērpa:
Tā bija melna kleita ar ņieburu, kas krita kā apmetnis pār vienu roku un plecu, atstājot otru neapsegtu… bija pārsteidzoši atklāt, ka viņas pleca aprises bija trauslas un skaistas un ka dimanta aproce ap atkailināto roku piešķīra viņai neiedomājamu sievišķību, liekot izskatīties savažotai.
Labi. Tik ilgi, kamēr tas ir droši, saprātīgi un labprātīgi, nav mana darīšana, ko kāds cits dara gultā. Ja Ainai Rendai patika dominējoši vīrieši, ja tas bija viņas fetišs, viss patiešām ir kārtībā. Nenosodu.
Problēma rodas tad, kad viņa uzstāj (kā viņa to dara šeit), ka seksuālā pakļaušanās nav tikai viņas alkas, bet arī raksturīga sievišķības iezīme, ko vajadzētu darīt vai vēlēties visām sievietēm. Tas ir vēl viens apliecinājums tam, ko jau esam redzējuši: kā Ainas Rendas filozofija lika viņai pasludināt par universālām visas personīgās izvēles, pat tās, kurām bija acīmredzami neracionāli iemesli, attiecoties pret tām nevis kā pret gaumes jautājumiem, bet gan kā pret morāli labām vai pat morāli nepieciešamām. Tā vietā, lai pieņemtu to kā viņas personīgu vēlmi, viņa nolēma, ka visām sievietēm ir jāpakļaujas vīriešiem, kas savukārt bija cēlonis viņas seksisma pilnajam uzskatam, ka sievietes ir psiholoģiski nepiemērotas būt par līderēm. (Labprāt salīdzinātu ar to, kā Mātes Terēzes dzīve ciešanās un depresijā lika viņai izdarīt secinājumu par ciešanām kā par nešaubīgu labumu, ko viņa realizēja praksē, liedzot slimajiem un mirstošajiem medicīnisko aprūpi.)
Renda ticēja, ka racionalitāte ir vienīgais veids, kā izprast dzīvi, un tas ir labi. Taču kaut kāda iemesla dēļ viņa nesecināja, ka “Racionālā rīcība ir noskaidrot cilvēku vēlmes un tad veidot sabiedrību tā, lai pēc iespējas vairāk tās realizētu”. Tā vietā viņas secinājums bija drīzāk šāds: “Tā kā es esmu racionāla, manas vēlmes ir pareizās vēlmes, un ikviens, kas ir racionāls, nešaubīgi vēlās tieši to pašu.” (Tas bija pamats arī viņas uzstājībai, ka “racionalitāte” nosaka konkrētu gaumi mākslā, mūzikā un modē, turklāt ikviens ar atšķirīgu gaumi no viņējās ir kapitālisma, racionalitātes un pašas dzīves ienaidnieks. Mēs vēlāk uzzināsim par to vairāk.)
Pāris lapaspuses tālāk mēs saskaramies vēl vairāk ar autores interesēm - Dagnija sev jautā, kāpēc ir ieradusies uz šo balli, un secina, ka tikai tādēļ, lai redzētu Henku Rērdenu:
Pārējo sejas atgādināja savstarpēji aizstājamu iezīmju kopumus, ikviena seja tiecās saplūst ar visus atgādinošo anonimitāti, un visas izskatījās tā, it kā kustu. Rērdena sejai ar tās asajām plaknēm, bāli zilajām acīm, pelnu krāsas blondiem matiem, piemita ledusauksta nelokāmība; tās līniju bezkompromisa skaidrība lika tai, salīdzinot ar citām, izskatīties gluži kā kustībā caur miglu, kad uzspīdējis gaismas stars.
Mēs jau pieredzējām to, ka Renda idealizēja uzkrītoši āriskos varoņus un pielīdzināja fizisku pievilcību morālam pārākumam. Taču šis citāts ir solis vēl tālāk. Tas nešaubīgi dehumanizē: apraksta visus ne-protagonistus kā neatšķiramus vienu no otra, it kā viņi būtu bezveidīgu gļotu baseins. Vienmēr, kad kāds sāk apspriest cilvēciskas būtnes tik pazemojošā veidā, noliedzot viņu unikālo dabu un individualitāti, visiem morāliem cilvēkiem vajadzētu saredzēt ļaunu vēstošās paralēles un baidīties par to, kāda veida plānam ir nepieciešams šāds pamatojums. Kad tu sāc domāt par saviem ideoloģiskajiem pretiniekiem šādā veidā daiļliteratūrā, tas var atvieglot tādu pašu rīcību reālajā pasaulē.
Visbeidzot, bet ne mazāk svarīgi, īsa, bet nozīmīga aina, kurā Dagnija novēro Lilianas dižošanos ar Rērdena metāla aproci, ko Henks izgatavoja viņai:
“Šī?” Lilina sacīja, izstiepjot savu roku ar metālu aproci, lai divas smalki sakoptas sievietes varētu to aplūkot. “Nē, nē, tā nav no metālizstrādājumu veikala, tā ir ļoti īpaša dāvana no mana vīra. Jā, protams, tā ir ļoti neglīta… Protams, es to jebkurā brīdī samainītu pret parastu dimanta aproci, taču nez kāpēc neviens šādu maiņu man nepiedāvā…”
Dagnija nekavējoties novelk savu dimanta aproci un pasniedz to viņai:
Viņa izdzirdēja savu balsi atskanam klusumā, ļoti mierīgu, balsi aukstu kā skelets un bez emocijām: “Ja tu neesi tāda liekule, par kādu tevi uzskatu, tu veiksi šo maiņu.”
…Lilianas mute savilkās augšupvērstā puslokā. Tas atgādināja smaidu. Viņa ar klikšķi attaisīja metāla aproci, nometa to Dagnijas plaukstā un paņēma dimanta rotaslietu.
Ir diezgan skaidrs, ka Dagnija šai ainā ir Rendas fantāziju realizācija un pieveic romantisku sāncensi, pateicoties spēcīgākai kapitālisma pielūgsmei. (Drīz viņai būs dēka ar Henku, ja tas vēl nav acīmredzams.)
Tomēr kaut kas mani mulsina. Renda šo principu šeit neatklāj, taču es pieņemu, ka mums ir jāsaprot - Dagnija vēlas šo aproci, jo tā simbolizē cilvēku sasniegumus, kurus viņa dievina un izlaupītāji ienīst, savukārt dimanta rotaslietai viņas acīs nav īpašas nozīmes un viņa var viegli tikt pie nākamās.
Bet vai tas nav tā kā sentimentāli? Galu galā, Rērdena metāls nav nekas rets; Henka lietuvēs to ražo tonnām. Pat ja Dagnijas dimanti viņai ir bez īpašas simboliskas nozīmes, tie noteikti ir vērtīgāki strikti materiālistiskā nozīmē, un vai objektīvistiem nav tas jāuztver kā vispārākais kritērijs? Ja brīvais tirgus savā nemaldīgajā gudrībā pasludina, ka dimanta rotaslietas ir dārgas, vai tas nenozīmē reālu un objektīvu vērtīgumu, ko visiem Rendas filozofijas piekritējiem ir noteikti jāciena?
Apgalvojums, ka Lilianas aproce bija dārga Dagnijai, jo tā ir pirmā lieta, kas pagatavota no Rērdena metāla, izskatās bīstami tuvs apgalvojumam, ka tās vērtība ir kādas abstraktas, nemateriālas īpašības dēļ. Tam vajadzēja būt uzskatam, ko Renda necieta, - tai salkanai domāšanai, par ko viņa vēlāk varēja izraidīt daudzus no saviem mācekļiem (un to arī darīja). Iespējams, saviļņojošajā satraukumā par savu fantāziju realizēšanu romānā viņa uz brīdi aizmirsa, kādiem jābūt viņas uzskatiem?