Autores vēlmes
1. daļa, 6. nodaļa
Daiļliteratūras autori bieži izmanto savas grāmatas apoloģētikai: viņi uzsver nešaubīgo savu uzskatu pareizumu, atklājot atbalstāmās idejas caur vieniem tēliem un nepatīkamās idejas cuar citiem, un tad ļaujot pirmajiem nešaubīgi gūt virsroku pār otrajiem. Daudzi darbi tā dara, taču Atlas Shrugged to dara daudz vairāk nekā vairums citu. Rendas tēli un sižets ir kā plāns papīrs, kurā ietīti dzelzī kaltie principi, ko viņa vēlējusies mums sniegt.
Neapgalvoju, ka daiļliteratūra ar vēstījumu ir kaut kas slikts. Tieši pretēji: man šķiet, ka gandrīz visi autori ar to nodarbojas. Mūsu stāsti izaug no mums, un mēs nevaram novērst to, ka mūsu idejas, gaume un pasaules uzskati ietekmē to, ko rakstām. Ja šāda veida konflikti ir prasmīgi veidoti, tie pat var būt laba lasāmviela. Un tomēr, autors var ļoti viegli maldīties un noticēt, ka, padarījis kaut ko par patiesu savā radītajā pasaulē, viņš ir pierādījis tā patiesumu arī reālajā pasaulē.
Šajā nodaļā redzēsim dažus piemērus, kas to apliecina. Uz Rerdena balli ir uzaicināti ne tikai izlaupītāji un diedelnieki, bet arī Dagnija Tagarta. Jau pirmajā brīdī, kad viņu tajā sastopam, Renda pavēsta par viņas vakarkleitu un to, cik ļoti tā atšķiras no viņas ierastā stingrā korporatīvā ietērpa:
Melnā kleita ar ņieburu krita kā apmetnis pār vienu roku un plecu, atstājot otru neapsegtu. (..) tas bija pārsteidzoši, ka viņas pleca aprises bija trauslas un skaistas un ka dimanta aproce ap atkailināto roku piešķīra viņai neizsakāmu sievišķību, liekot izskatīties savažotai.
Labi. Kamēr tas ir droši, saprātīgi un labprātīgi, nav mana darīšana, ko kāds cits dara gultā. Ja Ainai Rendai patika dominējoši vīrieši, ja tas bija viņas fetišs, viss patiešām ir kārtībā. Nenosodu.
Problēma rodas tad, kad viņa uzstāj (kā viņa to dara šeit), ka seksuāla pakļaušanās nav tikai viņas alkas, bet arī raksturīga sievišķības iezīme, ko vajadzētu darīt vai vēlēties visām sievietēm. Tas ir vēl viens apliecinājums tam, ko jau esam redzējuši: Ainas Rendas filozofija lika viņai pasludināt par universālām visas personīgās izvēles, pat tās, kurām ir acīmredzami neracionāli iemesli, attiecoties pret tām nevis kā pret gaumes jautājumu, bet gan kā pret morāli labām vai pat morāli nepieciešamām. Tā vietā, lai uztvertu to kā savu personīgu vēlmi, viņa nolēma, ka visām sievietēm ir jāpakļaujas vīriešiem, kas savukārt bija cēlonis viņas seksisma pilnajam uzskatam, ka sievietes ir psiholoģiski nepiemērotas būt par līderēm. (Es labprāt salīdzinātu ar to, ka Mātes Terēzes dzīve ciešanās un depresijā lika viņai secināt – ciešanas ir nešaubīgs labums, un to viņa realizēja praksē, liedzot slimajiem un mirstošajiem medicīnisko aprūpi.)
Renda ticēja, ka racionalitāte ir vienīgais veids, kā izprast dzīvi, un tas ir labi. Taču kaut kāda iemesla dēļ viņa nesecināja, ka “racionālā rīcība ir noskaidrot cilvēku vēlmes un tad veidot sabiedrību tā, lai tās pēc iespējas vairāk realizētu”. Tā vietā viņas secinājums bija drīzāk šāds: “Tā kā es esmu racionāla, manas vēlmes ir pareizās vēlmes, un ikviens, kas ir racionāls, nešaubīgi vēlās tieši to pašu.” (Tas bija pamatā arī viņas uzstājībai, ka “racionalitāte” nosaka konkrētu gaumi mākslā, mūzikā un modē, turklāt ikviens ar atšķirīgu gaumi no viņējās ir kapitālisma, racionalitātes un pašas dzīves ienaidnieks. Tālāk uzzināsim par to vairāk.)
Pēc dažām lapaspusēm uziesim vēl vairāk autores vēlmju - Dagnija sev jautā, kāpēc ir ieradusies uz šo balli, un secina, ka tikai tādēļ, lai redzētu Henku Rerdenu:
Pārējo sejas atgādināja savstarpēji aizstājamu iezīmju kopumus, ikviena seja tiecās saplūst ar visu atgādinošo anonimitāti, un visas izskatījās tā, it kā kustu. Rerdena sejai ar tās asajām plaknēm, bāli zilajām acīm, gaišajiem pelnu krāsas matiem, piemita ledusauksta nelokāmība; tās līniju bezkompromisa skaidrība lika tai, salīdzinot ar citām, izskatīties gluži kā kustībā caur miglu, kad uzspīdējis gaismas stars.
Mēs jau zinām, ka Renda idealizēja uzkrītoši āriskos varoņus un pielīdzināja fizisku pievilcību morālam pārākumam. Taču šis citāts ved mūs vēl tālāk. Tas nešaubīgi dehumanizē: raksturo visus otrā plāna personāžus kā neatšķiramus citu no cita, it kā viņi būtu bezveidīgu gļotu baseins. Vienmēr, kad kāds sāk apspriest cilvēciskas būtnes tik pazemojošā veidā, noliedzot viņu unikālo dabu un individualitāti, visiem morāliem cilvēkiem vajadzētu saredzēt ļaunu vēstošās paralēles un satraukties par to, tieši kāda veida plānam šāds pamatojums ir nepieciešams. Kad sāc domāt par ideoloģiskajiem pretiniekiem šādā veidā daiļliteratūrā, tas var novest līdz tādai pašai rīcībai reālajā pasaulē.
Visbeidzot, bet ne mazāk svarīgi, īsa, taču nozīmīga aina, kurā Dagnija novēro Lilianas dižošanos ar Rerdena metāla aproci, ko Henks ir viņai izgatavojis:
“Šī?” Liliana teica un izstiepa roku ar metāla aproci, lai divas smalki koptas sievietes varētu to aplūkot. “Nē, nē, tā nav no metālizstrādājumu veikala, tā ir ļoti īpaša dāvana no mana vīra. Jā, protams, tā ir ļoti neglīta (..). Protams, es to jebkurā brīdī samainītu pret parastu dimanta aproci, taču nez kāpēc neviens šādu maiņu man nepiedāvā (..).”
Dagnija nekavējoties noņem savu dimanta aproci un pasniedz to viņai:
Viņa izdzirdēja savu balsi klusumā – ļoti mierīgu balsi, aukstu kā skelets un bez emocijām: “Ja tu neesi tāda liekule, par kādu tevi uzskatu, tu pieņemsi manu piedāvājumu.”
(..) Lilianas lūpas savilkās augšupvērstā puslokā. Tas atgādināja smaidu. Viņa ar klikšķi attaisīja metāla aproci, iegrūda to Dagnijai plaukstā un paņēma dimanta rotaslietu.
Ir diezgan skaidrs, ka Dagnija šajā ainā ir Rendas fantāziju realizācija, kas pieveic romantisku sāncensi, pateicoties spēcīgākai kapitālisma pielūgsmei. (Drīz viņai būs dēka ar Henku, ja tas vēl nav acīmredzams.)
Tomēr kaut kas mani mulsina. Renda šo principu šeit neatklāj, taču pieņemu, ka mums ir jāsaprot – Dagnija vēlas šo aproci tāpēc, ka tā simbolizē cilvēku sasniegumus, kurus viņa dievina un kurus izlaupītāji ienīst, savukārt dimanta rotaslietai viņas acīs nav īpašas nozīmes un viņa var viegli dabūt jaunu.
Bet vai tas nav mazliet sentimentāli? Galu galā, Rerdena metāls nav nekas rets – Henka lietuvēs to ražo tonnām. Pat ja Dagnijai dimanti neko īpaši simbolisku nenozīmē, tie noteikti ir vērtīgāki strikti materiālā nozīmē, un vai objektīvistiem nav tas jāuztver kā vispārākais kritērijs? Ja brīvais tirgus savā nemaldīgajā gudrībā pasludina, ka dimanta rotaslietas ir dārgas, vai tas nenozīmē reālu un objektīvu vērtīgumu, kas visiem Rendas filozofijas piekritējiem ir noteikti jāciena?
Apgalvojums, ka Lilianas aproce Dagnijai daudz nozīmēja tāpēc, ka tā ir pirmā lieta, kas pagatavota no Rerdena metāla, bīstami pietuvojas apgalvojumam, ka tās vērtību veido kāda abstrakta, nemateriāla īpašība. Tam vajadzētu būt uzskatam, ko Renda necieta – tādu salkanu domāšanu, kuras dēļ viņa vēlāk varēja izraidīt no sava kulta daudzus mācekļus (un to arī darīja). Varbūt saviļņojošajā satraukumā par savu fantāziju realizēšanu romānā viņa uz brīdi aizmirsa, kādiem jābūt viņas uzskatiem?